Pēteris Āns 1949. gada 25. martā čekistus gaidīja slēpnī ar ieroci.
Komunistiskā terora upuru piemiņas dienā, 25. martā, politiski represēto apvienība «Staburadze» atkal jelgavniekus aicinās uz Svētbirzi. Viņu vidū būs apvienības vadītājs Pēteris Āns, kura ģimeni 1949. gada 25. martā neizveda, bet ar šo datumu viņam saistās citi notikumi. Šajā «Novadiņā» publicējam viņa stāstu.Kā teikts manā čekas lietā, darbošanos nacionālās pretošanās kustībā esmu sācis sešpadsmit gadu vecumā – 1945. gadā. Patiesībā neapmierinātību ar padomju iekārtu mēs sākām jau izrādīt 1940. gada vasarā, dziedot dziesmiņas par tankistiem, kas «guļ grāvī beigti», par «varen plašo dzimto zemi, kur cilvēks nošauts tiek kā buks». Kad padomju okupantus nomainīja nacisti ar savu rasu teoriju, tautā radās citas izsmejošas ziņģes. 1943. gadā pēc zaudējuma pie Staļingradas viņiem nācās atmest daļu augstprātības. Lai tiktu pie svaigas «lielgabalgaļas», iekarotajām tautām deva dažas brīvības. Latvijā dibināja Latvju jaunatnes organizāciju. Formas tērps: tumšzilas garās bikses, gaišzila blūze, krūšu nozīme, uz labās aproces «saulītes» uzšuve ar ieņemamās pakāpes numerāciju. Šajā organizācijā iestājāmies abi ar brāli Viesturu, kas ir četrus gadus vecāks. Ko darījām? Visvairāk jau sportojām. Nodarbībās kļuvām labi draugi ar Žani Liepu no Cukura ielas. Mūsu trijotnei pievienojās arī vācu laika pilsētas galvas Frickausa dēls Laimonis, daudzsološais sprinteris Mārtiņš Broderis un Gunārs Ordelovskis – vēlākais diriģents un komponists. 1944. gadā, kad leģions cieta milzu zaudējumus un sāka tvarstīt pat 1927. gadā dzimušos, Mārtiņš ar Žani pazuda laukos. Brālim Viesturam, Gunāram un Laimonim vēl atļāva pabeigt ģimnāziju. Taču negaidīti caur Šauļiem Jelgavā iebruka padomju karaspēks. No sarkanarmijas neizdevās izvairīties brālim Viesturam. Trūka ziņu par Žani un Mārtiņu. Gunārs ar Leonīda Vīgnera palīdzību tika konservatorijā, bet Laimonis karoja Kurzemes cietoksnī. Es turpināju mācības Hercoga Pētera ģimnāzijā, kas bija pārsaukta par 1. vidusskolu un izvietojās Jelgavas Kurlmēmo skolā, kuras ēka karā bija saglabājusies. Gatavojās x stundaiBrālis Viesturs tolaik dienēja Rīgā. 1946. gada ziemā 43. Latviešu gvardes divīzija izvietojās Krustabaznīcas kazarmās. Bija jau sācies aukstais karš, PSRS draudēja ASV pārtraukt lendlīžu parāda maksājumus par kara laikā piegādāto pārtiku un spiegoja pēc atombumbas tehnoloģijas. Reiz kādu dienu, ciemojoties pie brāļa un sēžot Baltezera krastā, viņa draugs Raimonds Sīlis (vācu laika ierēdņa dēls) piedāvāja veidot pretošanās grupu, kas gatavotos x stundai, kad tiktu sarīkota latviešu karavīru masveida dezertēšana no 43. divīzijas un, protams, jau savlaicīgi vāktu ieročus. Tos tad lietotu kopīgi ar partizāniem, lai likvidētu komunistu aktīvistus un paralizētu padomju darbību. Kur ņemt šos ieročus? Raimondam bija plāns. Rīgā, Mežaparkā, atradās trofeju ieroču un munīcijas noliktavas, kuru apsardze bija vāja un uzpērkama ar kandžu un speķi. Man deva uzdevumu izveidot no noliktavas zagto kara materiālu bāzi un uzņemt sakarus ar partizāniem. Jānis ar slaveno vectēvuAr pirmo uzdevumu tiku galā viegli. Pie Dalbes kādās mājās meža tuvumā dzīvoja mātes radinieki. Viņi uzturēja palielu bišu dravu. Dažus vecākus stropus vairs nelietoja, vienā liku no Mežaparka atvestos ieročus un munīciju. Otrais uzdevums – atrast partizānus likās grūtāks, bet tad pēkšņi viņi mani atrada paši. Biju sācis strādāt ugunsdzēsējos, un reiz pēc dežūras no kāda Dobeles ielas privātmājas pagalma kāds mani pasauca. Tas bija vecais draugs Žanis! Viņš aicināja mājā. Pie lieveņa bija pieslieti trīs sporta velosipēdi. Piepīpētā virtuvē no galda pieslējās trīs vīri. Viens bija mans draugs Mārtiņš, par otro – Jāni – Žanis piebilda, ka viņam ir slavens vecaistēvs. Tas bija Māteru Jura mazdēls. Viņš bija no mums visiem vecākais, karojis leģionā, ģimene izsūtīta. Varēja just, ka noskaņots ļoti atriebīgi. Tie arī bija meklētie partizāni. Toreiz dziedājām un sākās runas par ieročiem un munīciju. Jānis žēlojās, ka viņa vācu pistolē ir tikai trīs patronas. Apsolīju sagādāt, un norunājām tikšanos. Ieroči tonakt klusēja1949. gada sākumā jau klīda ziņas, ka Jelgavas stacijā uz rezerves sliedēm stāv vilciens ar restotiem vagoniem, kuru čekisti gatavo cilvēku izsūtīšanai. 24. marta vakarā mani satraukts meklēja Žanis. Kāds esot brīdinājis māsas ģimeni, ka naktī nākšot viņus apcietināt, tādēļ māja esot tukša. Viņš ar pārējiem partizāniem norunājis māsīcas mājās čekistus sagaidīt un iznīcināt. Man jānākot līdzi. Žaņa māsīca dzīvoja pusceļā starp Jelgavu un Velna grāvi – Iecavas – Lielupes kanālu. Vakarā ieņēmām pozīcijas. Bijām bruņoti ar pistolēm un trim rokas granātām. Nakts bija mierīga, ar mēnesnīcu. Redzamība laba. Te pēkšņi Jānis iesaucās: «Brauc!» Noskrūvēju rokasgranātas detonatora auklu aizsargvāciņus. Pēc minūtes ceļa galā, prožektorus gaismodams, piestāja armijas «studebekers». Taču, neizslēdzis dzinēju, tas devās prom un piestāja puskilometru tālajās kaimiņmājās. «Tas pie mana krusttēva,» izmisis sirdījās Žanis. Bezspēcīgi noskatījāmies, kā pēc stundas aizveda krusttēva tuviniekus. Pāri laukam aizbridām uz nelaimes vietu, padzinām trīs pārbijušās mantu aprakstītājas komjaunietes un izšķīrāmies. Ieročiem tonakt bija jāklusē. Nebija īstais repertuārs1949. gada jūnijā par godu «brīvprātīgai» kolhozu dibināšanai Uzvaras parkā tika rīkoti dziesmu svētki. Arī man bija jādzied Paula Kveldes vadītajā dubultkvartetā. Protams, jādzied padomju patriotiskās dziesmas. Kad to pastāstīju Žanim, viņš teica: «Tev nebūs jādzied. Kāpēc? Tā ir Jankas darīšana. Naktī pirms svētkiem es dežurēju ugunsdzēsēju depo. Trauksme. Uzvaras parkā degot estrāde. Skats bija baismīgs, taču kopā ar dzelzceļa ugunsdzēsējiem liesmas noslāpējām. Izdegušās vietas ar meijām nomaskēja, un svētki tomēr notika, tajos piedalījās arī G.Ordelovskis. Varas vīri starp kora dziesmām, kas šoreiz īsti neskanēja, lādēja bandītus, bet klausītāji smīnēja. 1950. gadā mūsu grupa iekrita – arestēja gan brāli, gan mani. Cietumā es redzēju arī Jāni Māteru. Viņš, skatoties uz mani, virs krūtīm salika krustā rokas. Jānis bija izdarījis vairākus terora aktus, un viņam tika piespriests nāves sods. Mums ar brāli sevišķās apspriedes spriedums bija 25 gadi. Taču 1955. gadā Padomju Savienības lēģeros notika sacelšanās, režīms kļuva liberālāks, un mēs 1956. gadā atgriezāmies.
