Ik dienu starp vienaudžiem kāds tiek garīgi vai fiziski pazemots.
Ik dienu starp vienaudžiem kāds tiek garīgi vai fiziski pazemots.
Starpbrīdī atvelkam elpu, spēlējam spēles, smejamies, čalojam, bet tas ir arī ņirgāšanās brīdis, par to liecina kārtējais starp vienaudžiem izstumtais cilvēks, kas iespiedies kādā kaktiņā un drūmām acīm noraugās uz prieka pārņemtajiem.
Šādas ainas novērojamas bieži. Parasti pazemotie ir bērni, kas labi mācās, bet ir ar citādu dzīves uztveri un izskatu, vai arī viņi nepiedalās pārējo bērnu izdarībās. Visvairāk, manuprāt, cieš zēni. Vājākie tiek uzreiz “nolikti pie vietas”, un notiek ņirgāšanās, citreiz līdz pat asarām vai kautiņam.
Lai izprastu problēmu, vērsos pie Jelgavas 4. vidusskolas psiholoģes Ilonas. Viņa pastāstīja, ka izstumtos cilvēkus var iedalīt vairākās grupās – dīvaiņos, atšķirīgākos pēc ārējā izskata, klusajos vai arī lielīgajos, kas uzskata, ka ir gudrākie, līdz ar to noniecinot pārējo kolektīvu.
Visvairāk atstumtības problēma saasinās, sākot ar piekto klasi, jo iestājas pusaudžu posms.
Ja kāds bērns jūt, ka tiek izstumts no klases kolektīva vai arī pazemots, viņam jāatrod uzticības persona. Vislabākais variants – vērsties pie vecākiem vai skolas psiholoģes.
Lai novērstu ņirgāšanos par “upuri”, tiek atsevišķi strādāts ar cietēju un attiecīgo grupu, kas izjūt nepatiku pret cietēju. Bieži šādas situācijas tiek atrisinātas, jo ar pavisam vienkāršām metodēm iespējams panākt, ka kolektīvs saprot savu vainu.
Tas ir teorētiski, bet, ja jau viss būtu tik vienkārši, problēma nepastāvētu.
Atceries! Neviens nedrīkst tevi pazemot, ievainot, sist vai apsaukāt! Tu drīksti pieprasīt no ikviena atzīt savas tiesības. Tas, ka atšķiries no citiem, attiecas tikai uz tevi!
“Tu vari pastāvēt par sevi mierīgā, nevardarbīgā veidā. Vardarbību nevar apturēt ar vardarbību. Dzīvē noder prasme sadarboties, nevis prasme darīt pāri,” šādu pārliecību pauž Latvijas Sarkanā Krusta jaunieši, bet vienkārša vērotāja viedoklis var atšķirties.
