«Tā bija nevis izvešana, bet pamatīga cilvēku aplaupīšana, kad mirklī tika atņemtas mājas ar visu, kas tajās sarūpēts,» par 1949. gada 25. marta rītu saka Ivars Landorfs, kuram toreiz bija tikai seši gadi.
Pirms pāris nedēļām politiski represēto apvienība «Staburadze» valdē ievēlēja jelgavnieku Ivaru Landorfu. Apvienības vadītāja Valda Dzintare viņu raksturo kā vienu no izdarīgākajiem «staburadziešiem», kam ir pa spēkam izbraukāt uz Latvijas Politiski represēto apvienības sapulcēm Rīgā. Veselību stiprinot, Landorfa kungs tīri ikdienišķi no pilsētas centra līdz savām mājām Jelgavas nomalē Pārlielupē mēdz aiziet kājām. Viņš ir viens no jaunākajiem «Staburadzē» – tagad septiņdesmit, bet 1949. gada 25. martā bija tikai seši gadi. Saimnieka dēls bez zābakiemNo savas agrās bērnības Ivars atceras dzimtās mājas «Damuižnieki». Tajā bijušas lielas, gaišas istabas un saimes galds, pie kura varēja ēst, cik gribi. Zābaku gan jaunākajam saimniekdēlam pietrūcis, jo pēc iznīcinošo nodokļu uzlikšanas individuālajiem zemniekiem tam naudas nepietika. Damuižnieki atradās deviņus kilometrus no Tukuma Tumes pagastā. Ivars Landorfs atceras arī liktenīgo 25. marta rītu. Pirms deviņiem negaidīti no Tukuma mājās pārnāca deviņgadīgā māsa Lilita, kas skolas laikā dzīvoja pie tantes Elizabetes Lindes. Tanti, kas bija aizsarga sieva, apcietināja piecos no rīta. Radu meitēnam viņa teikusi, lai iet mājās. Droši vien cerēja, ka tur viņa būs drošībā. Toreiz arī Elizabete Linde nevarēja iedomāties, ka tajās dienās Baltijas valstīs notiks lielākā masu deportācija, kad tika izvesti vairāk nekā 30 tūkstoši ģimeņu. 25. martā uz Sibīriju no Latvijas aizveda aptuveni 44 tūkstošus cilvēku – 13,6 tūkstošus ģimeņu ar bērniem un sirmgalvjiem. Ap pulksten deviņiem apcietinātāji ieradās arī Damuižniekos. Māte no uztraukuma bijusi kā pamirusi. Viņai licies, ka ģimeni izvedīs no mājām, lai nošautu. Mantas tālajam ceļam gatavojusi astoņgadīgā Lilita, kas torīt čekistus bija satikusi divreiz. Lielā centībā tie apcietināja visus, kas tobrīd atradās Damuižniekos, arī vecākos bērnus Jāni un māsu Zigrīdu, kuru sākumā nebija sarakstos. No ģimenes Latvijā palika tikai vecākā meita Ārija, kas tolaik mācījās Saulaines Lauksaimniecības skolā. «To, kas notika 1941. gada 14. jūnijā un 1949. gada 25. martā, pieņemts saukt par izvešanu. Tas izklausās gandrīz nevainīgi. Būtībā tā bija pamatīga cilvēku aplaupīšana, kad tika atņemtas mājas ar visu, kas tajās sarūpēts. Līdzi varēja ņemt vienīgi tik, cik iespējams saturēt rokās,» uzsver Ivars Landorfs. Savējie Latvijā neaizmirsaIvars Landorfs atceras, ka apmēram mēnesi ilgajā ceļā visi neizdzīvoja. Mirušos vienkārši iznesa ārā no vilciena vagona. No dzelzceļa stacijas Tomskā nācās braukt ar liellaivu pa Obu līdz rajona centram Šegarka. Sākumā ģimene dzīvoja pašu raktā zemnīcā – seši cilvēki divdesmit kvadrātmetros. Dažos gados no apses gatavotā zemnīcas konstrukcija sapuva. Taču pa to laiku Landorfi bija uzcēluši barakas tipa māju. Tēvs ar brāli strādājuši celtniecībā, par ko atšķirībā no kolhozniekiem daudzmaz regulāri saņēma algu. Ģimeni atbalstījis arī tēva brālis Kārlis Landorfs – katru mēnesi viņš sūtījis 300 rubļu, ko pēc vērtības varējis pielīdzināt tagadējiem trīsdesmit latiem. «Ciemā satikām diezgan draudzīgi. Tur dzīvoja arī citi represētie. Besarābijas rumāņi, kas bija izsūtīti 1941. gadā,» stāsta Ivars Landorfs. Besarābiju Padomju Savienība Rumānijai atņēma 1940. gada jūnijā. Grūti Ivaram gāja skolā, kur bija jāmācās krievu valodā. Viņš to sauc par spīdzināšanu ar svešu valodu. «Atceros, klasē pārbaudīja utis. Es toreiz teicu, ka man nav «utku», kas krieviski nozīmēja «pīles»,» par bērnībā piedzīvoto pasmaida Ivars. Sibīrijā Landorfi nodzīvoja līdz 1958. gadam. Tad pamazām sākās pakāpeniska izsūtīto atbrīvošana. Landorfus mazliet agrāk par citiem atlaida tādēļ, ka mātei par sešiem bērniem vēl pirms izsūtīšanas tika piešķirta «Mātes – varones» medaļa. Tiesa, atgriezties savos Damuižniekos viņiem, tāpat kā citiem deportētajiem savās mājās, bija liegts. Ģimene pārcēlās uz Bauskas rajona Valles pagastu, kur to sagaidīja vecākā māsa ĀrijaCeriņu smarža atgādina«Atbraucām laikā, kad ceriņi zied. Man šī smarža ik pavasari atgādina to sajūtu, kāda bija, toreiz atgriežoties dzimtenē, pēc kuras biju ļoti ilgojies,» saka Ivars Landorfs. Prombūtnes gados represētajiem Latvija bija kļuvusi svešāka. Lielkrievu imperiālistiskās politikas iespaidā tika iepludināts daudz iebraucēju no Krievijas, Baltkrievijas. Bauskā bija izveidota krievu vidusskola. «Tolaik krievi vidusskolu beidza par gadu agrāk – jau desmitajā klasē. Turpretī latviešu vidusskolās bija vienpadsmitā klase. Gribēju ātrāk nostāties uz savām kājām, tādēļ izvēlējos krievu vidusskolu. Turklāt latviski lasīju un rakstīju ar lielām grūtībām. «Savu pirmo grāmatu latviešu valodā – Aleksandra Dimā «Grāfu Monte Kristo» – izlasīju piecpadsmit gadu vecumā,» atceras Ivars Landorfs. Pēc vidusskolas jaunietis ar ģimenes trūcīgo atbalstu devās uz Jelgavu studēt Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas Hidromeliorācijas fakultātē. Mācībās negāja viegli. Turklāt otrā kursa beigās viņu sākuši «spaidīt» Valsts drošības komitejas virsnieki. Tie gribējuši, lai Ivars ziņo par noskaņojumu savā kursā, arī radu, draugu un paziņu vidū. «Ja es būtu pieņēmis šo piedāvājumu, droši vien pa karjeras kāpnēm tiktu bīdīts uz priekšu, taču es pretojos tai mafijai. Tā kā biju nobaidīts, atklāti pateikt «nē» nevarēju, bet vienkārši nevienu ziņojumu neiesniedzu,» atceras Ivars Landorfs. Drīz viņu no augstskolas atskaitīja, un 35 mēneši bija jāpavada obligātajā karadienestā Čeboksaros Krievijā, kur nācās apsargāt cietumu. Šāds dienests Ivaram bija psiholoģiski smags. Taču zaldātos un arī turpmākajā dzīvē neviens viņam ar piedāvājumiem kļūt par ziņotāju vairs neuzbāzās.«Staburadzē» sešus gadusAtgriezies no dienesta, Ivars sekmīgi pabeidza augstskolu. Visu darba mūžu viņš nostrādājis par inženieri celtniecībā, projektējis ražošanas ēkas, bijis arī pasniedzējs arodskolā un piestrādājis, mūrējot kamīnus, plītis un krāsnis. Ivars Landorfs atzīst, ka ģimenes dzīve viņam kā šķirtenim nav izdevusies. Taču viņš priecājas par divām meitām – Gunu un Dainu. Abas dzīvo laukos, un abām ir seši bērni, turklāt Dainas ģimene pieņēmusi audzināšanā arī audžubērnus. Vectēvs cenšas tiem palīdzēt gan materiāli, gan garīgi, stāstot par savām atziņām ticībā uz Dievu. Dzimta atguvusi arī Damuižniekus un ap 200 hektāru zemes.«Staburadzē» Ivars Landorfs darbojas sešus gadus, līdz tam vairāk bijis aizrāvies ar naudas pelnīšanu. Taču ar gadiem viņš vairāk apzinās, ka 1949. gada 25. marts bija īpašs pagrieziena punkts viņa dzīvē un ka politiski represēto pieredzei un domām ir vērtība arī mūsdienās.
