Izrādās, futbols Jelgavas sporta vēsturē ir pati ilggadīgākā spēle. Tās pirmsākumi atrodami jau pirms 90 gadiem. Gadu desmitus attīstības un izaugsmes ceļā jelgavnieku komandas ar dažādiem nosaukumiem spēlējušas arī Latvijas virslīgā.
Izrādās, futbols Jelgavas sporta vēsturē ir pati ilggadīgākā spēle. Tās pirmsākumi atrodami jau pirms 90 gadiem. Gadu desmitus attīstības un izaugsmes ceļā jelgavnieku komandas ar dažādiem nosaukumiem spēlējušas arī Latvijas virslīgā.
Pirmo reizi Jelgavas vārds saistībā ar futbolu tiek minēts trīsdesmito gadu nogalē, bet par nākamo periodu pat apjomīgajā Latvijas futbola vēstures grāmatā ir maz kas sacīts, jo tie notikumi risinājās pirms sešdesmit gadiem. Tas bija savdabīgs, skaudras ikdienas un nenoteiktas nākotnes laiks, pilns cerību un vilšanās, kas raksturojās ar lielu aktivitāti sportā. Varbūt tā bija tautas vēlme pašnoteikties un sava spēka apliecinājums, kuru tolaik sporta laukā varēja parādīt itin spilgti. Šādas aktivitātes bija novērojamas arī Jelgavas pusē. Ne tikai futbola laukumos, bet arī zem basketbola groziem, stadionu skrejceļos un Lielupes ūdeņos.
Šoreiz stāsts par to dienu futbolu meistarvienību, Latvijas virslīgas 1942. un 1943. gada dalībnieci. Kā liecina laikraksts «Sporta pasaule», vieta virslīgā netika dāvināta: «Pulciņš rīdzinieku vakar ar interesi vēroja Jelgavas un Valmieras sporta biedrību sacensību futbolā. Zemgales un Vidzemes meistarvienības spēkojās, lai noskaidrotu, kuram no abiem pretiniekiem tiesības startēt virslīgā un reizē ar to piedalīties Latvijas meistarībā.» Spēles iznākums bija labvēlīgs jelgavniekiem, un komanda iesaistījās virslīgas cīņās.
Jelgavnieki virslīgā spēlēja arī 1943. gada rudenī, izcīnot piekto vietu. Viena no veiksmīgākajām spēlēm bija ar Rīgas LDzVS – tika gūta uzvara ar 4:2 (3:0). Toreiz pamatsastāvā laukumā izgāja Novickis, Dreifuss, Sacenieks, Šķinķis, Siliņš, Abramovičs, Ansons, Azovskis, Lešinskis, Slaveiks un Veilands. Laikraksts «Sporta Pasaule» šo spēli atzīmēja ar virsrakstu «Skaists Jelgavas futbolistu panākums».
Latvijas virslīgā spēles notika arī 1944. gada vasarā, taču jelgavnieku vienības šajos sarakstos vairs nebija, jo vispirms bija iesaukumi leģionā, bet vēlāk nodega Jelgava.
Par to dienu sportistu likteņstāstiem mūsdienu paaudzēm ir maz zināms. Vienīgi par dienām, kad sporta zvaigznes varēja nopelnīt divu veidu krustus. Citi ieguva vācu dzelzs krustu (kā šaušanas meistars Ž.Butkuss un airētājs A.Bazarovs), bet krietni nelielāks pulciņš bija to, kuriem tika vienkāršs koka krusts un kapa kopiņas kaut kur nezināmā karalaukā (kā basketbolistam Melderim, vieglatlētiem Markovam un Purvišķim, bokserim Trebo, arī futbolvienības spēlētājam Šķiņķim).
Pēc kara «Sporta Pasaule» savās publikācijās atspoguļoja jaunās Jelgavas sporta biedrības komandas gaitas virslīgā: «Otrā puslaikā nelielā pārsvarā bija jelgavnieki, kaut gan viņi pavisam neprata izmantot vēja atbalstu. Tomēr negaidot zemgalieši ar Slaveika raidījumu guva vārtus, kas Jelgavas sporta biedrībai deva 1:0 uzvaru. Mūsu jaunajā virslīgas vienpadsmitā (tā tolaik dēvēja komandas sastāvu – aut.) darbojās Novickis, Dreifuss, Sacenieks, Šķiņķis, Bārs, Abramovičs, Ansons, Siliņš, Kalsons, Slaveiks un Muižnieks.» Savukārt laikraksts «Zemgale» rakstīja: «Virslīgā piecas spēles vienā riņķī noslēdzās 25. oktobrī, un to gaitā JSB ar vārtu attiecību 9 – 15 un četriem gūtiem, bet sešiem zaudētiem punktiem izcīnīja ceturto vietu, uzvarot Rīgas ASK vienību.»
Pēc cīņām laikraksti sniedza īsu Jelgavas komandas spēlētāju aprakstu: «Nupat aizvadītajās meistarsacīkstēs dalību ņēma 16 spēlētāji, kas vēl pa lielākai daļai gados visai jauni. Art.Muižnieks – ātrākais spēlētājs vienībā. Arn.Ansons – vienības vecākais (kapteinis) un lielākais vārtu guvējs. Ed.Slaveiks – viens no teicamākiem jaunākās paaudzes spēlētājiem. Norm.Dreifuss pilda uzticīgi labā aizsarga posteni, tāpat kā Rūd.Sacenieks izvirzījies par teicamu vienības aizsardzības balstu. Vārtsargam St.Novickim – viņš spēlēs ir visai drošs un cenšas iekarot teicamu virslīgas vienības vārtsarga slavu.»
No pēckara sporta vēstures redzams, ka pilsētas apritē aktīvi darbojies Arnolds Bērs, bet par pārējo sendienu futbola meistarvienības spēlētāju dzīves ceļu likteņstāstiem, cerams, pratīs pastāstīt «Ziņu» lasītāji.
Jāpiebilst, ka vajadzēja aizritēt 20 gadskārtām, lai Jelgavas komanda atkal spēlētu Latvijas virslīgā (1963. gadā).
