Pirms pāris gadiem kopā ar jauniešu grupu viesojos sporta sacensībās Vāczemē, Bavārijas pilsētā Rozenheimā.
Pirms pāris gadiem kopā ar jauniešu grupu viesojos sporta sacensībās Vāczemē, Bavārijas pilsētā Rozenheimā. Noslēgumā viens no sporta kluba vadītājiem no īstas, inteliģentas bavārieša ģimenes ielūdza uz vakariņām. Kamēr mājas saimniece klāja galdu, ar interesi vēros gan grāmatskapī, gan virs tā redzamajā nelielajā gleznā ar kalnu ainavu. Ziņkārības dzīts, pavēros glezniņas mugurpusē, kur mazliet dziestošā zīmuļrakstā varēja lasīt «.. no J.Valtera – Kurau».
Saņēmu mantojumā no vectēva, tā gleznota pirms Pirmā pasaules kara. Autors – kāds mazzināms vācu gleznotājs.» Paziņa ar pārsteigumu uzņēma vēsti, ka mākslinieks nāk no manas dzimtās pilsētas un ir pazīstams latviešu gleznotājs.
Nejaušā epizode rietumpusē mudināja vēlreiz ieskatīties izcilā novadnieka dzīves un mākslinieciskās izaugsmes ceļā.
Par kursa darbiem – sudraba medaļas
Mākslinieks Jānis Valters dzimis 1869. gada 2. februārī Jelgavā tolaik no zemniekiem tirgotāja kārtā tikušā Teodora Valtera ģimenē un pēc tā laika gara kristīts kā Johans Teodors Jevgeņijs. Tēvs tirgotāja kārtā ilgi neturējās un kļuva par pilsētas pārvaldē darbojošos ierēdni, tiekot līdz nodokļu pārvaldes vecākā amatam, kas pavēra ceļu uz pilsētas rātskunga krēslu – retumu tālaika latviešiem! Šis amats deva iespēju dot visiem ģimenes bērniem izglītību.
Topošais mākslinieks 1880. gadā sāka skolas gaitas pilsētas reālskolā, kur par zīmēšanas, rasēšanas un tēlotājas ģeometrijas skolotāju strādāja Kārlis Vīsners – čehu tautības vīrs, kas ātri ievēroja centīgā zēna spējas zīmēšanā.
Mācības reālskolā ar labām sekmēm viņš beidza 1888. gadā un 1889. gada rudenī iestājās Pēterburgas Mākslas akadēmijā, kur ātri vien par kursa darbiem ieguva I un II pakāpes sudraba medaļas. Tēva tirgotavai bankrotējot, J.Valters centās iegūt (izlūgt) brīvo stipendiju, taču neguva rektora atbalstu. Pēterburgā skolotāji bija vēstures skatu gleznotājs A.Kivženko un žanrists V.Makovskis. Kā Makovska skolēns ar diplomdarbu «Pie ostas» («Zēni ostmalā») 1894. gadā J.Valters ieguva otrās šķiras mākslinieka titulu.
Diplomdarbs top dzimtajā pilsētā
Kaut arī otrās pakāpes mākslinieka grāds deva tiesības iestāties Mākslas akadēmijas darbnīcās, lai gūtu augstāko grādu, jelgavniekam materiālo apstākļu dēļ vajadzēja pievērsties patstāvīgam darbam, un tikai 1897. gada februārī J.Valters iesniedza lūgumu ieskaitīt viņu Augstākajā mākslas skolā, kur tika uzņemts profesora V.Makovska darbnīcā. Diplomdarbs tapa dzimtajā pilsētā, un gada nogalē glezna «Tirgus Jelgavā» («Jelgavas tirgus») tika novērtēta ar I šķiras mākslinieka grādu. 1898. gadā J.Valters iesāka pastāvīgu dzīvi un darbību Jelgavā, izbūvējot tēva mājā darbnīcu un sākot strādāt savā mākslas studijā.
Debija Jelgavas aprindās notika jau 1894. gadā sarīkotajā izstādē ar valsts padomnieka Krīgera portretu un van Deika kopiju, bet plašāk – 1897. gadā – krievu klubā «Kružok» sabiedrībā ar Vilhelmu Purvīti, kur centrā bija abi akadēmijas konkursa darbi «Jelgavas tirgus» un «Pēdējie stari», bet apkārt – vēl ap 100 dažāda žanra studiju.
Kopumā līdz 1905. gadam mākslinieks piedalījās 30 izstādēs Rīgā, Berlīnē, Pēterburgā un citur, arī Jelgavā – 1902. un 1904. gadā.
Nozīmīgas pilsētas kultūras dzīvē bija 1904. gada martā Amatu biedrībā rīkotās lekcijas par mākslu.
Saskarsme ar latviešu aprindām – vēsa
Diemžēl J.Valtera saskarsme ar latviešu aprindām bija visai vēsa, viens no iemesliem – viņa darbus galvenokārt pirka izglītotākajās baltvāciešu aprindās. Šo plaisu vēl padziļināja šķiršanās no pirmās sievas Metas Feldmanes.
1905. gada nemieros nodega mākslinieka cienītāja barona Manteifeļa pils Kazdangā, kur aizgāja bojā arī gleznas. Atsvešināšanos veicināja arī politiskie notikumi.
1905. gada marta sākumā latviešu inteliģence pieņēma petīciju – ierosinājumu (autors J.Rainis), kas tiek uzskatīta par pirmo atklāto latviešu prasību pēc kultūras autonomijas. Petīciju nosūtīja uz Pēterburgu ar aptuveni 200 latviešu izcelsmes personību parakstiem. To parakstīja arī viens no mākslinieku izcilnieku trio – Janis Rozentāls, kas noraidoši izsacījās par Vilhelma Purvīša attieksmi. V.Purvīti atbalstīja J.Valters, savu viedokli izsakot vācu laikrakstā «Düna Zeitung», līdz ar to vēl tālāk atvirzoties no latviskajām aprindām.
Kā mūsdienās secinājusi mākslas vēsturniece Edvarda Šmite, svarīga nozīme bija 1869. gadā Olainē dzimušā, Vācijā akadēmiski skolotā Alberta Georga Šlipenbaha pamudinājumiem (vēstulēs) atstāt šaurās, ierobežotās perspektīvas, kuras varēja piedāvāt provinciālā Jelgava, un doties uz vienu no Vācijas tālaika mākslas centriem – Saksijas galvaspilsētu Drēzdeni. Valters, «izsverot un izvērtējot savas attiecības ar latviešu un Baltijas mākslu, savu piederību un vietu, savas perspektīvas šeit.. (E.Šmite. Negaidīts atradums.//Latvijas arhīvi. 1997. Nr.3)» 1906. gadā pameta Dzimteni uz visiem laikiem.
Ar mākslinieka paveikto Latvijā var iepazīties «Ilustrētā Žurnāla» 1925. gada 11. numurā un Stokholmā izdotajā J.Siliņa «Latvijas Mākslā».
Zūd dzīvinošie sakari ar dzimto zemi
Vācijā, pieņemot kā papildinājumu mātes pirmslaulības uzvārdu Kuraus, viņš līdz 1917. gadam dzīvoja Drēzdenē.
Mākslinieks spēlēja arī vijoli orķestrī, kur mūziķu aprindās atrada savu otro dzīvesbiedri. Dzīvodams Vācijā, viņš piedalījās daudzās izstādēs (Drēzdenē, Berlīnē, Minhenē, Diseldorfā un citur). No 1917. gada līdz 1932. gada 19. decembrim (miris) J.Valters dzīvoja Berlīnē.
Vācijas periodā galvenokārt tapuši neliela formāta darbi uz papes vai papīra. To skaits tā īsti nav apzināts. Jāizceļ «Bārenīte» (1907. gadā), kas ir kā mākslinieka sveikas dzimtajai pusei.
Vācijas periods atspoguļots piemiņas izstādē 1939. gadā Rīgā, kas tika sarīkota, pateicoties V.Purvīša autoritātei. Izstādē bija apskatāmi 210 darbi. Jūlijs Madernieks rakstīja: «Savā ārzemju laikmetā Valters gan paturējis visas teicamās mākslinieka īpašības un tehniskās maņas virtuozitāti, bet zaudējis galveno, kas tik spoži vainagoja viņa darbību dzimtenē, – zaudējis dzīvinošos sakarus ar dzimtās zemes intīmi vielisko saturu.»
Savukārt Jānis Siliņš 1937. gadā «Senatnē un Mākslā» secināja: «Būdams apveltīts ar spēcīgu intelektu, teorētiķa spējām, Valters nodevās ekspresioniskai eksperimentēšanai. Māksla kļuva it kā par rotaļu. Zaudējis sakaru ar dzimto zemi, vidi, no kuras tik spēcīgi auga viņa talants, viņš vairs nespēja būt tik īsts kā pirmajā posmā. Tomēr viņa ritma izjūtas un ziedu muzikālais daiļums saglabājās arī šais eksperimentos.»
Pēdējo plašāko izstādi Vācijā sarīkoja kāds J.Valtera mākslas cienītājs, kas 1969. gadā Rietumberlīnē izlika apskatei 80 viņa gleznas no privātām kolekcijām. Interesenti ar zināmu izbrīnu un cieņu vēroja Vācijas todienu mākslas cienītāju sabiedrībā jau nezināma gleznotāja darbus…
«Viņa mantojums skaitliski nav liels, bet tas atvēra jaunu, spilgtu lappusi latviešu glezniecībā, kas, tikai pateicoties Valteram, pirmo reizi kļuva īsti gleznieciska, un dvēsele sāk skanēt.» (K.Lāce. Jānim Valteram – 100. 1969. Nr.1).
Audzēkņu vidū – populāri mākslinieki
Valtera pedagoģiskā darbība sākās otrajā stāvā tēva mājā (toreiz Svētes ielā 13) izbūvētajā plašajā darbnīcā ar augšējo gaismu. Viņa studijā vairākās grupās zinības guva ap divdesmit mākslas mīļotāju no dažādām pilsētnieku aprindām. K.Vīsners, kas pats darbojās studijā, atveda reālskolas audzēkņus, nākamos māksliniekus Ģedertu Eliasu un Sigismundu Vidbergu. No «reālistiem» nāca arī vēlāk mākslas aprindās zināmais Alfreds Purvītis (1878 – 1936).
Studijā skolojās arī vairāki vācbaltiešu cilmes mākslinieki –S.M.Grimma, Herberts Herners, Greta Hernera, pie kuras vēlāk pirmās mākslas zinības guva Arvīds Spertāls.
Kā pēdējais no viņa skolniekiem jelgavniekiem minams 20. un 30. gadu pedagogs un gleznotājs Aleksandrs Strekavins, kas mācījies 1912. gadā Drēzdenē. Tomēr pats apdāvinātākais bijis nākamais Lietuvas mākslas meistars Pēteris Kalpoks, kuram 1900. gadā izdevās iegūt Kazdangas barona Manteifeļa atbalstu ārzemju studijām.
Pirmās brīvvalsts zvērināts advokāts Jūlijs Šmits par Valteru atminas: «Viņš bija mūžam laipns un smaidīgs, asprātīgs sarunu biedrs, talantīgs skolotājs, daudzpusīgi izglītots, daudzu valodu pratējs, ievērojams vijolnieks. Pāri visām īpašībām staroja viņa neatkārtojamā valdzinošā personība.»
Pedagoga darbu Valters turpināja arī Vācijā, kur viņa audzēkņu vidū bija tādas personības kā Otto Mannings un Otto fon Kursels, vēlāk Berlīnes mākslas akadēmijas rektors.
