Patiesa vēlme sakārtot lietas vienmēr ir apsveicama. To pašu var teikt arī par likumdošanu. Lai arī šajā jomā grūti runāt par ideāliem, tomēr pēdējos gados parlamentāriešu darbs pie jaunu likumu izdošanas un veco uzlabošanas ir kļuvis sistemātiskāks.
Patiesa vēlme sakārtot lietas vienmēr ir apsveicama. To pašu var teikt arī par likumdošanu. Lai arī šajā jomā grūti runāt par ideāliem, tomēr pēdējos gados parlamentāriešu darbs pie jaunu likumu izdošanas un veco uzlabošanas ir kļuvis sistemātiskāks. Jāatzīst, ka Latvijai tikai par labu nāk arī iestāšanās sarunas ar Eiropas Savienības (ES) institūcijām. Šo sarunu rezultāts, starp citu, būs ne tikai iestāšanās, bet arī mūsu valsts likumdošanas sakārtošana atbilstoši attīstīto Rietumvalstu normām. Runājot par likumdošanas pārzināšanu, jāsaka – neatkarīgās Latvijas iedzīvotāji ir daudz cītīgāki likumdošanas aktu studētāji nekā Latvijas PSR.
Tomēr, lai cik kompetenti būtu jurisprudences interesenti, Jākabielas simts gudrajiem, daudzo izpalīgu balstītiem, laiku pa laikam pieklātos informēt sabiedrību par aktualitātēm plašus sabiedrības slāņus skarošām likumdošanas normām un izskaidrot tās. Tad bieži vien izpaliktu lieka neziņa, nervozēšana un, galvenais, maldīgas interpretācijas, kā tas nupat kā notika ar pārstrādātajiem Īres likuma grozījumiem, kurus Saeima vēl skatīs jūlija sākumā.
Pašreizējais grozījumu variants, kuru pašiem parlamentāriešiem labpatīkas saukt par kompromisu, paredz, ka denacionalizēto māju kapitālā remonta laikā pašvaldībām dzīvokļi jāierāda tikai trūcīgām un nespējīgām personām, bet turīgajiem iedzīvotājiem, kas neietilpst maznodrošināto kategorijā, turpmāk pašiem būs jārūpējas par citas dzīvesvietas meklēšanu, ja ēkā tiks veikts kapitālremonts. Ļoti skaisti, taču, kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) nedēļas nogalē apkopotā informācija, Latvijā tikai 0,1% mājsaimniecību atzīst sevi par bagātām, bet 47,3% uzskata, ka nav ne nabadzīgas, ne bagātas. Bet kā ir ar pārējām, kurām nu, iespējams, būs visas iespējas nonākt uz ielas? Pašvaldībām tikai savu iespēju robežās šie cilvēki būs jānodrošina ar dzīvojamo platību. Un var prognozēt, ka vairumā gadījumu jaunie dzīvokļi, kurus īrēšanai sameklēs daudzmaz turīgākie, bet ne bagātākie cilvēki, noteikti maksās dārgāk. Tādējādi nenovēršami palielināsies izdevumi dzīvokļa uzturēšanai, kam pašlaik saskaņā ar CSP datiem mājsaimniecības vidēji atvēl 15,5% no saviem ienākumiem. Ja tas šķiet maz, tad var papildināt, ka procentuāli vairāk – 58,6% ienākumu – mājsaimniecības patērējušas tikai uztura produktiem. Salīdzinoši: 4,4% ienākumu iedzīvotāji izlieto apģērbam un apaviem, 3,7% – sakariem, bet 3% – transportam. Un visbēdīgākais, ka vismazāk līdzekļi tiek tērēti izglītībai – tikai nieka 0,3%. Ko tas nozīmēs Latvijas valstij un tās cilvēkiem atvērtajā ES darba tirgū, par to var tikai pasūkstīties. Un jaunie likuma grozījumi šo situāciju diemžēl neuzlabo.
Jelgavā, kur denacionalizēto namu īpatsvars ir samērā neliels, tā it kā nav tik liela problēma kā, teiksim, Jūrmalā vai Rīgā. Toties mēs pārāk labi zinām, cik dārgi Jelgavā ir komunālie pakalpojumi un cik maz līdzekļu daudzas ģimenes var atvēlēt citām nepieciešamībām.
Nekustamā īpašuma tirgu reglamentējošā likumdošana, protams, ir jāsakārto un namiem nevajadzētu stāvēt desmitgadēm neremontētiem tikai tamdēļ, ka tajos dzīvo parādnieki. Tomēr – vai likuma grozījumu spēkā stāšanās termiņš 2001. gada 1. janvārī nav pārāk ātrs? Kā liecina iepriekšminētā CSP apkopotā informācija, lielum lielais vairums Latvijas iedzīvotāju dzīvo «no rokas mutē» un nevar atļauties maksāt vairāk par dzīvokļiem. Var saprast arī pašvaldības, kurām reāli trūkst dzīvojamā fonda, taču cilvēkiem nekādā gadījumā nevajadzētu nonākt uz ielas. Lielākajās Latvijas pilsētās jau tā pietiek bezpajumtnieku jeb «bomžu», kas vienkārši velk dzīvību un par tādām cilvēcīgām lietām kā izglītība nemaz nesapņo. Un pārējie? Pārējie izglītībai tērē 50 reižu mazāk nekā dzīvokļu uzturēšanai. Un tas pasaka ļoti daudz par valsti, kurā dzīvojam.
