Svētdien pēc dievkalpojuma ar mācītāju Tāli Rēdmani neviļus sākām runāt par Ledus skulptūru festivālu, kurā no ledus bluķiem bija izveidots arī reliģiskā ziņā visai neizprotams altāris.
Svētdien pēc dievkalpojuma ar mācītāju Tāli Rēdmani neviļus sākām runāt par Ledus skulptūru festivālu, kurā no ledus bluķiem bija izveidots arī reliģiskā ziņā visai neizprotams altāris. Iespējams, pēc pasākuma rīkotāju ieceres jautri studenti tur varētu savās “izmēģinājuma kāzās” dzert šampanieti. Taču diezgan droši var teikt, ka publikas sapratni un piekrišanu šī kompozīcija neguva. Tāda viegla paironizēšana par kristīgu tematu, vairāk nekas.
Tā drīz vien ar mācītāju aizrunājāmies līdz bēdīgi slavenajām dāņu karikatūrām, kas pērnajā septembrī bija publicētas avīzē “Jyllands – Posten”, bet nupat janvāra beigās – februārī musulmaņos uzkurināja baigu naida uzliesmojumu. Problēma ir sarežģīta. Emocionāli tiešām skumji televīzijas ziņās redzēt satrakojušos tautu, kas vicina ieročus, pat šauj gaisā, demonstrēdama, ka grib atriebties par musulmaņu svētumu zaimošanu. Nodarīti jūtami ekonomiski zaudējumi, dega Dānijas vēstniecība Sīrijā un Libānā. Mācītājs Rēdmanis piebilda, ka islama tradīcijās atšķirībā no kristietības nav reliģiska satura zīmējumu, gleznu, monumentālu skulptūru. Šīs ticības pārstāvjiem Muhamedu zīmēt ir grēks, nemaz nerunājot par kariķēšanu.
Pasaules slavu ieguvušā dāņu karikatūrista Helrufa Bidstrupa zemē tapušie zīmējumi nu ir pārpublicēti arī citos Eiropas lielajos laikrakstos. Varbūt kādi bezgalīgas preses brīvības fani varētu ieteikt, ka tad jau mums ar” vajag darīt to pašu? Tomēr, lai cik dažāda ir mūsu Latvijas prese, nekas tamlīdzīgs vismaz pagaidām nav noticis. Un es jūtos lepns par to.
Latvijas Republikas Krimināllikuma Sevišķās daļas IX. nodaļā, kurā runāts par noziegumiem pret cilvēci, mieru, kara noziegumiem, genocīdu, ir 78. pants “Nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšana, cilvēka tiesību ierobežošana”. Tajā teikts, ka par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, draud sods – brīvības atņemšana uz laiku līdz desmit gadiem. Vieglākā gadījumā varētu tikt cauri ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālo mēnešalgu apmērā. Vārdu “reliģija” vai “reliģiskais naids” šajā pantā nav, bet ar jēdzienu “nesaticības izraisīšana”, šķiet, varētu arī saprast to.
Taču ne jau vien likums, turklāt tāds, kuru tiesu praksē piemēro ļoti reti, varētu atturēt kādu no neapdomīgas, noziedzīgas rīcības. Acīmredzot mūsu sabiedriskā doma šajā gadījumā stāv augstāk, nekā “vidēji” tas ir Rietumeiropā. Jānis Pāvils II un arī citu kristīgo konfesiju līderi, vērojot to, kāda loma baznīcai bija Baltijas tautu atmodā, cik masveidīgi iespaidīgas ir mūsu reliģiskās tradīcijas, ne vienreiz vien atzinuši, ka mūsu cilvēki vairāk turas pie Dieva nekā ekonomiski augsti attīstītās valstīs, kur dievnami ir patukši. Turklāt vēl starp mums ir vecvecāki, kas pieredzējuši Otro pasaules kara postu, badu un baigo represiju gadus. Vairumā Rietumeiropas valstu beidzamo gadsimtu vēsture ir daudz saudzīgāka. Un tad nav arī brīnums, ka viens otrs tajā it kā nebeidzamajā labklājībā apjūk. Tādēļ, manuprāt, ir īstais brīdis, kad mums, baltiešiem, materiāli nabadzīgākajiem austrumeiropiešiem, vajadzētu celt savu pašapziņu, kas tomēr pozitīvi vērtējama uz iznīcinošās bezdievības un bezgalīgās brīvības fona.
