Tas bija 1994. gada pavasaris, un tā bija Meža fakultātes dekanāta sēde, kad kādam kolēģim radās doma paeksperimentēt ar uzņemamajiem studentiem. Katru gadu gan studenti nāca – ne lūgti, ne aicināti; mežsaimniekos uz katru budžeta vietu pretendēja četri pieci vidusskolēni, uz kokapstrādi gan mazāk, un tomēr…Nu, lūk, kolēģis ierosināja (vai nu kaut kur to bija izlasījis, vai pats izdomājis – kas to vairs atceras) izsludināt jautājumu konkursu vairāku mēnešu garumā un tad vienu vai vairākus uzvarētājus uzņemt bez konkursa. Mēs, pārējie sēdes dalībnieki, daudz nedomādami, piekritām. «Cik simtkājim kāju?»Dekanāta vadība vienojās ar «Lauku Avīzi» par četru jautājumu kārtu publicēšanu; jautājumiem vajadzēja būt gan profesionāliem, gan āķīgiem, piemēram, «Vai lapegle ir skuju vai lapu koks?», «Cik simtkājim kāju?», «Kā, apskatot zaķskābenes, var noteikt lietus tuvošanos?» utt. Tie bija jāsakārto blokos: botānika, dendroloģija, meža atjaunošana un kopšana, mežizstrāde.Avīze iespieda pirmo jautājumu bloku. Atbildes no pilsētu un lauku skolām nāca klēpjiem vien. Dekanāta meitenes to visu apkopoja, un noslēgumā izveidojās desmit vidusskolēnu grupa, kam vajadzēja ierasties fakultātē uz konkursa noslēgumu. Šā stāsta autors un jautājumu gudrotājs mācību prakšu dēļ diemžēl konkursa noslēgumā nevarēja piedalīties, un lūdza to novadīt kolēģim Jurim Buškevicam. Konkurss risinājies vētraini, viņš vēlāk stāstīja, un visvairāk punktu saņēmusi Inese Gulbe – viņa tad arī jau savlaicīgi ieguvusi klātienes studenta apliecību. Kur tad bija aizgājuši daudzie sveicieni?… Gulbe… Gulbe… – es prātoju un domās atgriezos laikā, kad strādāju Aizupes Meža tehnikumā. Tur mans kādreizējais studiju gadu kursabiedrs savu tikko karadienestu beigušo brālēnu Kārli Gulbi uzaicināja par fizkultūras skolotāju. Tehnikumā tolaik mēs mācījām arī mežizstrādes plānotājus – tikko vidusskolu beigušus skuķīšus, kuri konkursa dēļ nebija tikuši izvēlētajās augstskolās. Viena no viņām bija Anita Staure – traki smuka siguldiete, kuru tad arī Kārlis atļāvās apprecēt un pārcēlās strādāt par mežsargu un dzīvot mantotā tēva mājā Bukaišos. «Tātad Inesei Gulbei jābūt Gulbju ģimenes atvasei,» es prātoju. Loģiski, meža ļaužu atvase taču…Sagaidīju 1997. gadu, kad man sākās nodarbības ar trešā kursa mežsaimniekiem, un domāju – kāda tad būs tā Gulbīte – čabulīte. Ar mammu jau salīdzināt nevarēja, taču man tas netraucēja katros valsts svētkos ar viņas starpniecību nosūtīt sveicienus vecākiem. Inesīte par šiem maniem vēlējumiem neko neteica.Pienāca 1999. gads – šā kursa fakultātes beidzamais gads. Nejauši biju ieklīdis dekanātā, kur meitenes kārtoja izlaiduma papīrus. Pāršķirstīju kartītes, ko iestāšanās rudenī aizpildīja katrs jaunais students. Atradu un pārlasīju Ineses Gulbes rakstīto un apstulbu: Inese bija no Smiltenes, nevis no Bukaišiem! Kur tad bija aizgājuši mani daudzie svētku sveicieni?Izlaidums ir viena liela drūzma, troksnis un nevaļa, tādēļ izskaidroties par pārpratumiem ar mežsaimniecības inženieri Inesi Gulbi man vairs neiznāca.Tikām pat kāzu viesu sarakstāPagāja laiks, un 2001. gadā manis vadītajās nodarbībās parādījās jauna persona – Egija Gulbe. Tikko viņu ieraudzījis, aizskrēju uz dekanātu un palūdzu Egijas kartīti. No Bukaišiem – tur bija skaidri un gaiši rakstīts. «Redz, kur tā Anitas un Kārļa atvasīte atradusies!» es priecīgs nodomāju, taču priekšmeta apgūšanā nekādas atlaides viņai nedevu.Egija Gulbe Meža fakultāti absolvēja 2003. gadā. Mēs ar bijušo kursabiedru, savulaik Kārļa Gulbja fizkultūrieša gaitu kūrētāju, bijām pat tikuši Egijas kāzu viesu sarakstā. Toreiz Kārlim sitām uz pleca un slavējām par stipra mežinieku kadra izaudzināšanu. Bet pati Egija sākotnēji strādāja par mežziņa vietnieci Iecavas mežniecībā, šobrīd mežsaimniecības sistēmas reorganizācijas dēļ uzrauga mednieku dzīvesveidu Zemgales virsmežniecībā. Ģimenē aug divi nu jau četrgadīgi puikas – nākamie potenciālie mežinieki.
