Forums «Kas notiek?». Savādniece: Cilvēki domā, ka esmu savāda. Man sāp visas šāgada, kas tikai nesen sācies, traģēdijas. Neviens par to negrib runāt.
Forums “Kas notiek?”
Savādniece: Cilvēki domā, ka esmu savāda. Man sāp visas šāgada, kas tikai nesen sācies, traģēdijas. Neviens par to negrib runāt. Domāju, ka cieš tāpat kā es. Paraustu aiz rokas vienu, otru, bet pretī saņemu šņācienu: “Ko plosies? Dzīvē tā notiek! Ne pirmais, ne pēdējais bērns nosalis savā gultiņā. Un tie lēcēji no astotā stāva paši vainīgi…” Cilvēki! Kas notiek?! Vai spējam uztraukties tikai par savu labumu? Vai līdzjūtība kļuvusi sveša? Protams, nekas jau nemainīsies, ja asarām acīs atkal un atkal klausīšos kārtējo bēdu stāstu, bet vai vienaldzīgajiem jau tā cietās dvēseles nenocietināsies vēl vairāk?
Fiona: Normāli ir būt ar emocijām, pārdzīvot to, ko nevari ietekmēt. Man tās šausmas Mežparkā atgādināja 11. septembri, tikai miniatūrā. Bojā gāja ģimene, un tas ir ļoti daudz tik mazai valstij, kāda ir mūsējā. Ja vēl padomā par radiem, draugiem, kaimiņiem, kolēģiem, skolu, bērnudārzu, par tevi un mani… Sanāk tā neko ļaužu, kas pārdzīvo un jūt līdzi šai traģēdijai. Varbūt nevajag plosīties un sevi iekšēji ārdīt, bet… ja citādi nemāki… Tu neko nevari līdzēt. Ko dos, ja raustīsi sevi gabalos? Neko! Domā labas domas un pacenties darīt tā, lai ar tevi un taviem mīļajiem nenotiktu nekas tāds, par ko citiem cilvēkiem būtu jāšausminās. Dvēsele nav taustāma matērija, gan jau nenocietināsies no vecuma vai kā citādi. Ja cilvēks iet un dara, bet neraud un skaļi neizpauž žēlumu, par tādu taču nevar teikt, ka viņš ir ciets kā krams, vai ne? Ko darīt? Jādzīvo vien uz priekšu. Dzīve nebeidzas ar to, ka cilvēks aiziet nelaikā. Mani visvairāk tracina glābēju bezatbildība.
Kriksis: Kāpēc jūs visu vainu uzveļat tikai glābējiem? Vai vainīgi nav arī iedzīvotāji, kuru mašīnas apgrūtināja glābēju transporta piekļūšanu? Vai nav vainīgi iedzīvotāji, kas noārdījuši avārijas kāpnes, lai iegūtu liekus metrus balkona? Vainīgi kaut kādā mērā ir visi, bet jo īpaši valdība, kas glābšanas dienestiem nevar nodrošināt normālu aprīkojumu. VUGD nevar nopirkt aprīkojumu, ja šad tad trūkst naudas pat benzīnam. Vai normālās valstīs tā notiek?
Savādniece, nesen žurnālā lasīju interviju ar kādu dziednieku. Viņš teica vārdus, kas man lika aizdomāties par to, kāpēc pasaulē ir tik daudz negatīvā. Mēs pa TV saskatāmies traģēdiju atspoguļojumus, cunami, zemestrīces, katastrofas. Jebkura normāla cilvēka pirmā reakcija ir šausmas, kas domās un vārdos tiek raidītas Kosmosā, kur tās krājas un nāk atpakaļ ar lielāku spēku. Pareizāk ir nevis šausmināties un lādēties, bet gan par cilvēkiem, kas gājuši bojā, lūgt. Ticīgie varbūt noskaitīs tēvreizi (nezinu, kas īsti jāskaita), bet neticīgie lai kaut vai novēl tās pašas vieglās smiltis. Palīdzēt mēs vairs nevaram. Kādēļ tad pasaulē radīt vēl vairāk negāciju, izpaužot savu naidu un dusmas?
“Visvairāk uzvarētāju Zirgu ielā” (7. janvāris)
XT: Mēdz teikt, ka par gaumi nestrīdas… Attēlā redzamais nama apgaismojums ir “kičs”. Lāsteku imitācija gar jumta malām ir pilnīgi bez stila, bet lielie cipari 2006 vispār ir kaut kas drausmīgs. Žēl, ka par naudu gaumi nevar nopirkt. Tad jau labākas askētiski par Domes naudu izgaismotās baznīcas.
kaķis: Kāpēc vienmēr jāaprej? Cilvēks centās, lai gaišāk un priecīgāk. Visiem nav jāveido pēc kompozīcijas likumiem.
aizstāve: Ne jau visiem cilvēkiem ir augstākās mākslas “acs”. Par centību un izdarību arī pienākas slavinājums.
Zane: Kritizēt visi prot. Labāk pateikt paldies tādiem cilvēkiem. Paldies!
priscila: Malači, ka cenšas, tā tik turēt. Un par stilu vajadzētu piedomāt vērtētājiem. Diez vai nama īpašnieki ēku greznoja, lai piedalītos konkursā.
pilsētniece: Par katru gaismiņu ir prieks. Gaidot svētkus un svētku laikā īpaši prieks, ejot garām izgaismotām mājām, tad domas un izjūtas ir pozitīvas. Paldies visiem, kas to dara un iepriecina jelgavniekus. Paldies par sakoptiem pagalmiem un ielām. Novēlu panākumus mūsu pilsētas sakopšanā!
Sandra: Katram ir sava izpratne par gaumi, katrs savu īpašumu var greznot, kā grib. Galvenais, ka cilvēki cenšas un rada svētku noskaņu. Neatkarīgi no tautības. Varu saderēt, ka tie aprējēji nav pat uz pusi tik centušies, cik šīs ielas iedzīvotāji un pārējie, kas parūpējās, lai svētkos izskatītos pēc svētkiem.
“Cietumā pie reņģēm” (7. janvāris)
Elza: Turklāt tās nodarbinātās sievietes pelnīja tikpat, cik citas, viņām bija atbilstoši dzīves apstākļi. Ja būtu gribējušas, viņas arī pēc termiņa beigām varēja tur palikt! Vieni plusi būtu bijuši no tā pasākuma, ja tik viena kundze.
