LPP un «Latvijas ceļam» paziņojot par apvienības veidošanu, abu partiju līderi prezentēja arī risinājumu Latvijas un Krievijas robežlīguma problēmai – sākt vēlētāju parakstu vākšanu, lai ierosinātu tautas nobalsošanu par robežlīgumu.
Latvijas Pirmajai partijai un “Latvijas ceļam” paziņojot par apvienības veidošanu, abu partiju līderi prezentēja arī risinājumu Latvijas un Krievijas robežlīguma problēmai – sākt vēlētāju parakstu vākšanu, lai ierosinātu tautas nobalsošanu par robežlīgumu. Tas aktualizēja jautājumus par Latvijas tautas tiesībām lemt par starptautiskiem līgumiem.
Jautājumos, kas attiecas uz tautas tiesībām lemt par starptautiskiem līgumiem, ierasts citēt Satversmi, kas noteic, ka tautas nobalsošanai nevar nodot līgumus ar ārvalstīm. Atsaukšanās ir pārāk vienkāršots skatījums uz Satversmes sistēmu – ir gadījumi, kad tautas nobalsošana par līgumiem var notikt.
Satversmes tēvi, būdami parlamentāra absolūtisma piekritēji, nebija plānojuši, piešķirot likumdošanas tiesības arī tautai, radīt vēl vienu likumdošanas palātu, kas varētu konkurēt ar Saeimu. Tautas likumdošanas tiesības ir radītas vairāk nekā parlamenta kontroles mehānisms. Tomēr tautai ir iespējas lemt par starptautiskajiem līgumiem.
Satversme nosaka virkni jautājumu, kurus nevar nodot tautas nobalsošanai, ieskaitot līgumus ar ārvalstīm. Parasti, atsaucoties uz šo normu, nonāk līdz secinājumam, ka tauta nav tiesīga izteikties referendumā ne par pašu starptautisko līgumu apstiprināšanu vai denonsēšanu, ne arī par tiem jautājumiem, kas izšķirti šajos starptautiskajos līgumos. Tomēr nedrīkst aizmirst, ka Satversme ir vienots akts, kurā ietvertās konstitucionālās normas ir savstarpēji saskaņotas cita ar citu. Kā secinājusi Satversmes tiesa, Satversmē ietvertās normas iztulkojamas kopsakarā ar citām konstitucionālajām normām.
No šā Satversmes normu iztulkošanas kanona izriet divas konsekvences. Pirmkārt, neviena konstitucionālā norma nevar tikt iztulkota atrauti no citām. Otrkārt, nevienai Satversmes normai nevar piešķirt lielāku nozīmi, nekā to paredz konstitūcijas teksts un Satversmes tēvu griba. Satversme izslēdz tautas tiesības lemt par pantā uzskaitītajiem jautājumiem tikai fakultatīvā referenduma kārtībā – ja prezidents aptur Saeimā pieņemta likuma publicēšanu un ne mazāk kā desmitā daļa vēlētāju pieprasa šā likuma nodošanu tautas nobalsošanai. Satversme arī nosaka – ne mazāk kā desmitā daļa vēlētāju var iesniegt pilnīgi izstrādātu likumprojektu, bet, ja Saeima šādu likumprojektu nepieņem bez satura pārgrozījumiem, sarīkojama tautas nobalsošana.
Starpkaru laikā Satversmes ierobežojumi tika attiecināti arī uz automātisko referendumu – desmitā daļa vēlētāju gan var iesniegt Saeimā likumprojektus par Satversmē minētajiem jautājumiem, taču par tiem nevar notikt automātiskais referendums, ja Saeima šo likumprojektu pieņem ar satura pārgrozījumiem. Šāds skaidrojums radīja neskaidrības no Satversmes sistēmas viedokļa – desmitās daļas vēlētāju tiesības iesniegt likumprojektus ir ierobežotas, tā neparedz iespēju nebalsot par Saeimas nepieņemtu vēlētāju likumprojektu. Ja vēlētāji likumprojektu ir iesnieguši, pēc Saeimas negatīva vērtējuma automātiski veicama nobalsošana. Kā arī automātiskais referendums notiek par vēlētāju iesniegta un Saeimas noraidīta likumprojekta pieņemšanu, bet Satversmes ierobežojumi neattiecas uz likumprojektiem, bet gan uz Saeimā pieņemtiem likumiem. Loģiskāk ir uzskatīt, ka par Satversmē minētajiem jautājumiem ne mazāk kā desmitā daļa vēlētāju nemaz nevar iesniegt likumprojektus. Līdz ar to automātiskā referenduma kārtībā nevar notikt tautas lemšana par līgumiem ar ārvalstīm, jo šādu jautājumu ne mazāk kā desmitā daļa vēlētāju nav tiesīga ierosināt.
Obligātais referendums tiek īstenots, ja Saeima ir grozījusi pantus, kuros formulēti mūsu valsts iekārtas pamatprincipi. Ja kāda no Satversmes normām tiek grozīta, tie stājas spēkā, ja tos ir pieņēmusi Saeima konstitucionālās procedūras kārtībā un tie vēlāk apstiprināti tautas nobalsošanā. Ņemot vērā, ka Satversme paredz, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, definē tās teritoriju, nosakot, ka starptautiskajos līgumos noteiktajā kārtībā to veido Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale, līgumi ar ārvalstīm var skart konstitucionālos pamatprincipus. Piemēram, ja Latvija iesaistītos tādā savienībā ar kādu no ārvalstīm, kas likvidētu to kā neatkarīgu valsti, vai arī Latvijai veicot teritorijas izmaiņas. Satversmes tēvi ir uzskatījuši, ka par konstitucionālo pamatprincipu grozījumiem obligāti jālemj tautas nobalsošanā, un jāsecina, ka obligātā referenduma kārtībā tautas nobalsošanai var tikt nodots apstiprināšanai starptautiskais līgums vai arī Satversmes grozījums, kas tieši izriet no šā starptautiskā līguma noslēgšanas fakta.
Līdz ar to tauta referendumā par starptautiskajiem līgumiem var lemt tikai vienā gadījumā – ja šis līgums groza valsts iekārtas pamatprincipus. Lai arī Satversmē nav minēta zaudētā Abrenes teritorija, būtu dīvaini uzskatīt, ka tajā nav minēta Latvijas teritorija robežās, kādas tās bija Satversmes spēkā stāšanās dienā (1922. gada 7. novembri). Līdz ar to visdrīzāk Abrenes teritorija ietilpst Satversmē lietotajā jēdzienā “Latgale” un jaunais robežlīgums neapšaubāmi grozīs Latgales jēdziena tvērumu un līdz ar to visu Latvijas teritoriju. Nekas neliecina, ka noslēgt ar Krieviju robežlīgumu, kas maina 1922. gada 7. novembra Latvijas teritoriju, varētu bez tautas nobalsošanas.
Saīsināti no politika.lv
