6. martā Maijai Eliasei-Cielēnai aprit 120 gadu, tāpēc Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā no 4. līdz 8. martam skatāma mūsu novadniecei veltīta izstāde, bet piektdien pulksten 14 notiks atceres pēcpusdiena.M.Eliase-Cielēna dzimusi Platones pagasta Zīlēnu saimnieku Karlīnes un Jāņa Eliasu ģimenē. Maija devās mācīties uz Pēterburgu, kur apguva zināšanas un kāri tvēra visu, ko piedāvāja šī kultūras lielpilsēta. Vēlāk viņa ieradās Briselē, lai turpinātu studijas. Jau Pēterburgā Maija bija sākusi modelēt portretus reljefā, bet, Briselē, iestājās tēlniecības skolā.1913. gada vasarā Maija devās uz Parīzi, lai Sorbonas Universitātē studētu franču literatūru un mākslas vēsturi. Līdztekus studijām viņa turpināja mācīties tēlniecību F.Kolarossi (Filippo Colarossi) privātajā akadēmijā.1914. gada 9. jūnijā Parīzē M.Eliase salaulājās ar Fēliksu Cielēnu. No 1919. līdz 1933. gadam viņa rosīgi darbojās mākslas laukā. 1924. gadā iznāca viņas grāmata «Viduslaiku māksla» – izsmeļošs pētījums, kas bagātīgi papildināts ar ilustrācijām. Ar šo darbu Maija apliecināja sevi kā erudītu un talantīgu mākslas zinātnieci. Šis gads viņai bija īpaši ražīgs, jo arī žurnālā «Skaidrība» cits pēc cita parādījās viņas raksti gan par mākslas izstādēm Rīgas muzejos un izstāžu zālēs, gan atsevišķiem izciliem pasaules māksliniekiem, gan tēlniecības jautājumiem.Paralēli darbam žurnālā «Skaidrība» M.Eliase-Cielēna rakstīja kritikas laikrakstā «Sociāldemokrāts» un apceres par dažādiem mākslas jautājumiem «Latviešu konversācijas vārdnīcā». Savukārt «Mākslas vēsturē» publicētas viņas publikācijas, kas izceļas ar domas skaidrību, precizitāti un uzrakstītas labā, bagātā latviešu valodā. Redzams, ka autorei piemīt izkopta stila izjūta. Laikā, kad F.Cielēns bija sūtnis Francijā, Spānijā un Portugālē, M.Eliase-Cielēna ieguldīja daudz pūļu, lai Parīzē veiktu latviešu mākslas izstādes priekšdarbus.Tikai reizi mūžā – 1944. gada maijā, iekāpjot bēgļu laivā, – Maija zaudēja savas mājas uz visiem laikiem. Ierodoties Zviedrijā, dzīve bija jāsāk no jauna. Liktenis inteliģentajai pusmūža sievietei izrādījās labvēlīgs – viņa dabūja darbu Stokholmas augstskolas Mākslas vēstures institūtā, kur izstrādāja katalogu mākslas vēstures studijām. Zviedrijā viņa atsāka savu darbošanos tēlniecībā. Cits pēc cita tapa «tēliņi» (tā savas skulptūriņas dēvē pati autore).1960. gadu otrajā pusē M.Eliase-Cielēna ar jaunu sparu atsāka rakstīt un publicēt rakstus žurnālā «Brīvība». Mākslinieces bagātais mūžs noslēdzās 99 gadu vecumā trīs mēnešus pirms 100. dzimšanas dienas. Nogājusi garu dzīves ceļu, kurā viņa paspēja būt gan pašā virsotnē, gan pilnā mērā izbaudīt dzīves skarbumu, domās atkal atgriezās mājās tajā laikā, kad varēja sapņot lielos sapņus, kad visi bija laimīgi un kopā.Mūsdienās, lasot M.Eliases-Cielēnas apcerējumus, redzam, ka tos caurvij augsta profesionālā kultūra, erudīcija, domas vēriens un mērķtiecība. Viņas veikumam ir sava noteikta vieta Latvijas kultūras vēsturē līdzās abu vecāko brāļu devumam.
