Cilvēkus allaž valdzinājuši eksperimenti ar apziņas stāvokļiem, allaž valdījusi tieksme pēc mūžīgās paradīzes un labsajūtas.
Cilvēkus allaž valdzinājuši eksperimenti ar apziņas stāvokļiem, allaž valdījusi tieksme pēc mūžīgās paradīzes un labsajūtas. Arī to cilvēku dzīvē, kas netic iepriekšminētajam apgalvojumam, noteikti ir bijuši brīži, kad vairāk par visu gribas vienkārši «atslēgties». Un to var izdarīt dažādi: meditēt, iedzert miega zāles un aizmigt vai piedzerties līdz nemaņai. Jā, pareizi. Ir vēl arī narkotikas – līdzekļi, kuros aizmirstību iluzori meklējušas paaudžu paaudzes, taču labākajā gadījumā neiegūtās aizmirstības vietā palikuši dzīvi.
Par to ļoti reālistiski apgāda «Didam» klajā laistajā grāmatā «Mēs, Zoo stacijas bērni» raksta tās autore, pirms ceturtdaļgadsimta bijusī Berlīnes narkomāne Kristiāne F. Viņas stāsts ir visai tradicionāls: 12 gadu vecumā (!) evaņģēliskajā jauniešu klubā viņa sākusi smēķēt hašišu, gadu vēlāk vienā no Berlīnes tālaika diskotēkām sākusi lietot heroīnu. Tur arī sākusies Kristiānes dubultā dzīve: no rītiem – skola, bet pēcpusdienā kopā ar draugiem, citiem mazgadīgajiem heroīnistiem, – došanās uz Zoo stacijas mazgadīgo prostitūtu stūri pelnīt naudu narkotikām, kas tiek injicētas vai šņauktas turpat netīrajās publiskajās tualetēs. Pamazām iestājas atkarība, un narkotikas nogalina Kristiānes vienaudžus vienu pēc otra. Lai arī viņa saprot, ka narkotiku lietošana ir jāpārtrauc un arī vairākkārt to mēģina darīt, vienmēr uzrodas kāds draugs vai arī iemesls, lai nedaudz pamēģinātu vēl. Tikai vienu vienīgu reizīti, kas, protams, galu galā neizrādās vienīgā. Šķiet, narkotiku lietošanu var izbeigt, tikai apzinoties procesa iluzoro iedabu.
Lai arī grāmata ir vairāk dokumentāla un nelīdzinās Viljama Beroza «Kailajās brokastīs» estetizētajai bitņiku pasaulei, tās galvenā vērtība slēpjas lasītāja iespējās gremdēties pārdomās par iemesliem, kuru rezultātā jaunieši uzsāk slimot ar šo sērgu. Un par to, piemēram, ikvakara «Panorāmas» vietā var parunāties ar saviem bērniem.
