Kamēr tepat Latvijā dažs politiķis ar paranojālu degsmi sācis šķetināt paša sadomātos pasaules ļaundaru izmestos tīklus, kāda kaimiņvalsts tos sākusi izmest pilnīgi reāli.
Kamēr tepat Latvijā dažs politiķis ar paranojālu degsmi sācis šķetināt paša sadomātos pasaules ļaundaru izmestos tīklus, kāda kaimiņvalsts tos sākusi izmest pilnīgi reāli. Protams, būtu naivi iedomāties, ka viena pati mūsu valsts būtu šo tīklu mērķis. Konkrēti Krievija, realizējot savus grandiozos enerģētikas projektus Eiropā, vienlaikus sekmīgi risina arī tālejošus ārpolitiskus plānus.
Pēc tam, kad nesenā pagātnē Ukrainā tā dēvētās “oranžās revolūcijas” laikā notika varas maiņa, Krievija bija manāmi satraukta par tās tālāko kursu uz tuvināšanos ar Rietumiem. Zināmā mērā tas saistīts ar to, ka cauri Ukrainai uz Rietumeiropu tiek eksportēta dabasgāzes lauvastiesa. Bet pašu Ukrainu ar šo stratēģisko energonesēju līdz šim apgādāja Turkmēnija un Uzbekistāna. Tā tas bija līdz šim. Nupat parakstīts līgums, kas paredz, ka abu Vidusāzijas republiku dabasgāzes vienīgais eksportētājs uz Ukrainu un tālāk uz Eiropu būs Krievijas supermonopolists “Gazprom”. Bet, sakot “Gazprom”, tikpat labi varam sacīt – Krievijas varas elite. Tas nozīmē, ka ārpus Krievijas teritorijas netiks pārdots neviens kubikmetrs dabasgāzes. Notikušais ne pa jokam satraucis ukraiņus. Gar degunu aizgājis viņu “gadsimta darījums” – pašiem kļūt par ģenerāloperatoru Vidusāzijas dabasgāzes pārdošanai Eiropā. Krievijas kolēģi viņus pamatīgi paklupinājuši, un, ticamākais, paši ukraiņi tagad dabasgāzi dabūs pirkt par vismaz divreiz lielāku cenu nekā pašreiz.
Kļūst loģisks nākamais Krievijas pītā tīkla posms – vienošanās ar Gerharda Šrēdera valdību par dabasgāzes vada būvi zem Baltijas jūras neitrālajiem ūdeņiem. Tas nozīmē, ka pamatīgi tiek iedragāti Baltijas valstu un Polijas plāni šo vada atzaru izbūvēt cauri savām valstīm. Ja vēl ņem vērā to, ka topošajam Krievijas – Vācijas dabasgāzes paktam nākotnē varētu pievienoties Nīderlande un Lielbritānija, skaidrs, ka līdztekus ekonomiskiem apsvērumiem tam visam pamatā ir arī tālejoši politiski plāni.
Pirmkārt, ņemot vērā Rietumeiropas “lielo” valstu greizsirdīgo vēlmi būt vadošajās “lielās politikas” taisīšanas lomās, Krievija, veikli manipulējot, pavērsusi situāciju sev par labu. Ceļot iekšpolitiskos reitingus un aizmirstot par vienotās Eiropas principu ievērošanu, uzvarējis vecum vecais “skaldi un valdi”. Otrkārt, gūstot virsroku Eiropas energotirgos, Krievija agri vai vēlu, piepalīdzot Ķīnai un Indijai, var atgūt zaudētās pozīcijas arī globālās politikas taisīšanā. Par to, ka Krievijas energoresursu vicinātā runga jau no nākamā gada sākuma var iebliezt arī mums jo sāpīgi, nav vērts pat pieminēt. Cik zināms, tad “Gazprom” mums dabasgāzi pārdos vismaz par trešdaļu dārgāk.
Lai netiražētu izdomājumus un klaju muļķību, pašmāju pusizceptie politiķi varētu taču beigt nodarboties ar priekšvēlēšanu aģitāciju un punktu vākšanu savām partijām. Citādi pēc gadiem desmit pašiem vien nāksies citam citu trenkāt, spēlējot kazakus laupītājus pa krūmiem aizaugušām Latvijas pļavām un tukšām pilsētu ielām.
