Protams, jārēķinās ar zināmiem šova elementiem. Jānomet no skaitīkļiem arī pirmajiem ceļa gājējiem raksturīgā veiksme un neliels finansiāls atbalsts.
Protams, jārēķinās ar zināmiem šova elementiem. Jānomet no skaitīkļiem arī pirmajiem ceļa gājējiem raksturīgā veiksme un neliels finansiāls atbalsts. Viss pārējais sasniegts pašu spēkiem, ir objektīvs un apskaužami efektīvs. Zināmā mērā var vilkt paralēles ar estrādes zvaigznēm: pamana un redz jau tikai spožu skatuves tēlu, žilbinošu popularitāti un finansiālus panākumus. Bet cik daudz «zem tā» visa ir uzņēmības, nenogurstoša darba, uzdrīkstēšanās, pārvarētu šaubu un klupienu – tas zināms tikai pašām zvaigznēm.
Runa ir par administratīvi teritoriālās reformas modeli Kandavas novadā. Tagad viņi, kandavnieki, tiek piesaukti kā paraugs atdarināšanai un, pastiprinātas uzmanības nogurdināti, ir kļuvuši pat mazliet snobiski, tomēr pārliecināti apgalvo: viņu izvēle bijusi pareiza.
Nepieciešamības apzināšanās. Īss atskats
Kandavas novada teritorija veidojusies 1996. gadā, sākumā apvienojoties Kandavas pilsētai ar Kandavas un Cēres pagastu un 1997. gadā – ar Matkules un Zemītes pagastu.
Kopējā novada teritorija ir 387 km2, tā ģeopolitiskais stāvoklis, bagātais dabas un kultūras mantojums ir noteicis tās daļēju atrašanos īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas «Abavas ieleja» sastāvā, kas ir radījis gan attīstības priekšrocības, gan ierobežojumus, jo novadā ir Eiropas un valsts nozīmes kultūras pieminekļi.
Kandavas novadā 1999. gada 1. janvārī dzīvoja 9017 iedzīvotāju, viņu skaitā Kandavas pilsētā – 4174, Kandavas pagastā – 2257, Cēres pagastā – 652, Matkules pagastā – 890, Zemītes pagastā – 1044.
No kopējā iedzīvotāju skaita 55% ir darba spējīgi, 23% – bērni vecumā līdz 14 gadiem, 12% – pensionāri. 6% no darbaspējīgo skaita ir bezdarbnieki. Pēdējā gada laikā iedzīvotāju skaits samazinājies par 35 (0,39%). Galvenie nodarbošanās veidi: lauksaimniecība, mežizstrāde, kokapstrāde, pakalpojumi, tirdzniecība. Teritoriju šķērso dzelzceļš Rīga – Ventspils un valsts nozīmes autoceļi Rīga – Ventspils un Rīga – Kuldīga. Kandavā pāri Abavai ir 125 gadus vecs akmens tilts, kas nesen pilnīgi restaurēts. Sākotnēji tas tika būvēts sausā vietā, pēc celtniecības pabeigšanas izrokot upes gultni zem izbūvētā tilta.
Reformas pirms reformas
1817. gadā pēc dzimtbūšanas atcelšanas un zemnieku brīvlaišanas izveidojās zemnieku pašpārvaldes vienības – pagasti. 1819. gadā pilskungu iecirkņi tika pārdēvēti par apriņķiem, pagastu zemes atdalīja no muižas zemēm. Pēc 1866. gada pagastu centri veidojās atsevišķi – ar pagastnamiem, skolām un nabagmājām. Sākotnēji pastāvēja vairāki mazi pagasti.
Laika gaitā apriņķi un pagasti vairākkārt dalīti un pārdalīti. Arī pēc Otrā pasaules kara, kad pagasti tika pārdēvēti par ciemiem un tika uzsākta vienlaidus kolektivizācija, praktiski saglabājās 1920. gada teritoriāli administratīvais dalījums.
1950. gadā izveidoja Kandavas rajonu, apvienojot Aizdzires, Aizupes, Balgales, Cēres, Dzirciema, Jaunpagasta, Līgas, Matkules, Pūres, Strazdes, Vānes, Virbu, Zantes, Zemītes, Zentenes ciemu, Kandavu un Sabili. 1959. gadā pēc apriņķu un Kandavas rajona likvidēšanas Kandava un apkārtējie ciemi tika iekļauti Tukuma rajonā.
Sega, kas mūžīgi par īsu
Pēc neatkarības atjaunošanas Latvijā sadrumstalotās administratīvi teritoriālās vienības tika atkal pārdēvētas par pagastiem, citādi nekas nebija mainījies. Katrai pašvaldībai atsevišķi bija nelieli gada budžeti, finansu līdzekļu koncentrācija nebija pietiekama, lai tos racionāli izmantotu. Piemēram, Kandavas pagastā bija nepieciešams atjaunot siltumnīcu kompleksu, kokapstrādes darbnīcas «Cuntes» un tūristu bāzi «Plosti», izveidojot 18 jaunu darba vietu, kā arī veikt kultūras nama jumta remontu un atrisināt apkures problēmas Valdeķos un Kandavas stacijā. Cēres pagastā bija nepieciešams remontēt skolu un izveidot pašvaldības uzņēmumu «Cēres lauksaimnieks». To varēja, tikai koncentrējot naudas līdzekļus un veicot šos darbus pakāpeniski. Vislabāko rezultātu varēja dot apvienotā pašvaldība, tad kredīta jautājumus būtu iespējams kārtot ar izdevīgākiem noteikumiem, jo pašvaldības gada budžeta apjoms vairs nebūtu tikai daži simti tūkstoši, bet gan vairāk nekā miljons latu. Šādu budžeta palielinājumu neviena no trijām atsevišķajām pašvaldībām tuvākajos 10 – 15 gados nevarēja sasniegt.
Sakarā ar pašvaldību finansu reformas radītajiem pārkārtojumiem iedzīvotāju ienākumu nodoklis tika maksāts ne vairs pēc nodokļu maksātāja darbavietas, bet pēc viņa pieraksta vietas. Tas radīja papildu sarežģījumus Kandavas pilsētas pašvaldībai, jo daudzi apkārtējo teritoriju iedzīvotāji strādāja pilsētā, bet nodokļus maksāja kaimiņu pašvaldībā. Šāda ekonomiski saistītu teritoriju administratīvā nodalīšana veicināja nelabvēlīgu pilsētas pašvaldības attieksmi pret kaimiņu pašvaldībā dzīvojošajiem, kas mēģināja atrast darbavietas pilsētā. Situācija bija pretrunā ar daudzos gados iedibinātajām attiecībām starp Kandavas un apkārtējo teritoriju iedzīvotājiem.
Kandavas un tās apkārtnes infrastruktūras objekti koncentrēti pilsētā, kultūras un sporta pasākumi notika pilsētā, apkārtējo teritoriju bērni galvenokārt mācījās pilsētā, apmeklēja mūzikas, mākslas, deju un sporta skolu. Kandavas pašvaldības slimnīca un poliklīnika sniedza pakalpojumus apkārtējo pašvaldību iedzīvotājiem. Pilsētas infrastruktūras uzturēšana, protams, bija pilsētas pašvaldības ziņā. Tai bija grūti panākt, lai pagastu pašvaldības savlaicīgi norēķinātos par saņemtajiem pakalpojumiem.
Bet arī pilsētas infrastruktūra netika pilnīgi noslogota. Apkārtējo lauku teritoriju bērni nevarēja apmeklēt mākslas, mūzikas un deju skolu, jo, piemēram, Kandavas pagasts nespēja samaksāt to līdzekļu daļu par saviem bērniem, kas bija jāmaksā pašvaldībai. Pilsētas pašvaldība aprēķināja, kāda daļa infrastruktūras uzturēšanai būtu jāmaksā Kandavas pagastam, bet pagasta pašvaldībai nebija izdevīgi šādus finansu līdzekļus gadu no gada maksāt pilsētas skolām.
Arī Cēres pagasta attīstības iespējas bija ierobežotas, jo 1995. gadā budžets nepārsniedza 35 tūkstošus latu, no kuriem pusi ienākumu veidoja dotācija. Sakarā ar pašvaldību funkciju paplašināšanu bija nepieciešams izveidot bāriņtiesu, pagasttiesu, dzīvokļu privatizācijas komisiju, administrēt zemes nodokļa iekasēšanu, veikt attīstības plānošanu, pieņemt darbā arhitektu, nodrošināt būvniecības noteikumu ievērošanu, kā arī kļuva aktuāls jautājums par jaunu darbavietu veidošanu. Šo un citas funkcijas racionālāk varēja veikt kopīgi, nevis katrā no trim pašvaldībām atsevišķi. Nebija arī lietderīgi vienā pilsētā uzturēt gan pilsētas Domes, gan pagasta Padomes ēku, jo iedzīvotāju skaits nebija tik liels, lai būtu nepieciešamas divas pašvaldību administrācijas celtnes. Jau vēsturiski Kandava un pilsētas apkārtējās teritorijas ir bijušas apvienotas Kandavas rajonā, kas arī atstāja iespaidu uz infrastruktūru un iedzīvotāju pieredzi.
Apvienošanās pirmie impulsi
Doma par apvienošanos Kandavas pilsētas pašvaldībā radās jau vairākus gadus iepriekš. Pieredze un aprēķini parādīja, ka apvienojoties varētu racionālāk risināt attīstības jautājumus, lietderīgāk izmantot resursus.
Arī Kandavas pagastā pētīja apvienošanās iespējas, jau 1994. gadā notika iedzīvotāju aptauja par Kandavas pagasta un Kandavas pilsētas apvienošanos. 1996. gada sākumā notika pašvaldību deputātu sanāksme, kurā izveidoja darba grupu, lai veiktu finansiāli saimnieciskā darba analīzi un sagatavotu līgumprojektu par apvienotās pašvaldības galvenajiem pasākumiem nākamajiem trīs gadiem. Finansējums apvienošanās problēmu risināšanai netika iedalīts. Lai sekmētu iedzīvotāju informētību, rajona un vietējā laikrakstā tika izvērsta diskusija par teritoriālo reformu.
Pētot finanses un infrastruktūru, aprēķini parādīja, ka izdevīgāks variants ir apvienošanās ar Kandavu. Arī pagastu iedzīvotāji izteica vēlmi pievienoties Kandavai un Kandavas pagastam. Šajā procesā liela nozīme bija Kandavas pagasta Padomes priekšsēdētāja Alfrēda Ķieģeļa un Cēres pagasta Padomes priekšsēdētāja Hendrika Besikirska nostājai, viņu spējai objektīvi izprast situāciju.
«Proces pošol»
būtu sacījis lielais PSRS reformators M.Gorbačovs. Jautājums par apvienošanos vispirms tika izskatīts ieinteresēto pašvaldību vadītāju līmenī, tad diskutēts pilsētas Domē un pagastu padomēs. Tika sagatavots pašvaldību apvienošanās līgums – darbības programma, kuru sāktu pildīt tūlīt pēc apvienošanās. Tas bija pirmais tā saucamais garantijas dokuments, kas reglamentēja turpmākos kopīgās sadarbības virzienus:
n jaunu darbavietu radīšanu,
n pasākumu secību infrastruktūras sakārtošanā (kādus pakalpojumus sniegs iedzīvotājiem, kādus infrastruktūras objektus saglabās un atjaunos Cēres un Kandavas pagastā),
n darbiniekiem apvienotajā pašvaldībā saglabās iepriekšējās darba algas,
n zemes komisijas turpinās darbu iepriekšējās administratīvajās teritorijās.
Pirms apvienošanās lēmuma pieņemšanas visās lielākajās Kandavas un Cēres pagastu apdzīvotajās vietās tika organizētas iedzīvotāju sapulces. Tajās piedalījās visu triju pašvaldību vadītāji un deputāti. Apvienošanās jautājumu apspriešanas laiks – viens mēnesis. Cēres pagastā tika organizēta arī iedzīvotāju aptauja, kuras rezultāti liecināja: 90 % aptaujāto atbalsta priekšlikumu apvienoties ar Kandavu.
Pārrunas ar iedzīvotājiem bijušas interesantas. Cilvēki apvienošanās priekšlikumus uzņēma dažādi. Nozīmīga loma bija pašvaldību vadītāju nostājai, viņu spējai izskaidrot situāciju, argumentēt, parādīt reālu rīcības programmu. Bija arī iebildumi, replikas, bet pēc stundu ilgām pārrunām, kad balsošanā tika iekļauts jautājums par apvienošanos, nebija neviena, kas balsotu pret. Atbalsts reformai tika izteikts pārliecinoši. Ja iedzīvotājiem situāciju izskaidro argumentēti un pašvaldību vadītāji paši nerada problēmas, tad apvienošanās jautājumi nav tik bezcerīgi, kā daudzi to grib parādīt.
Sarunas par apvienošanos notika arī ar apkārtējiem Vānes, Zantes, Zemītes, Jaunsātu un Pūres pagastiem. Grupa Jaunsātu iedzīvotāju atsūtīja vēstuli ar priekšlikumu pievienoties jaunajai pašvaldībai. Pūres pagasta Padome ar vienas balss pārsvaru izlēma pagaidām atturēties no apvienošanās.
Apliecinājums tam, ka izvēlētais ceļš bijis pareizs, ir kaimiņu – Matkules un Zemītes – pagastu padomju jau 1997. gada aprīlī pieņemtais lēmums par apvienošanos ar Kandavu.
Noteikumus par Kandavas pilsētas, Kandavas un Cēres pagasta apvienošanos un Kandavas pilsētas ar lauku teritoriju izveidošanu pieņēma Ministru kabinets 1996. gada 1. oktobrī. Tas bija pirmais gadījums Latvijā pēc pašvaldību reformas koncepcijas pieņemšanas, kad pašvaldības brīvprātīgi apvienojās.
Apvienošanās nebija visu problēmu tūlītējs atrisinājums, bet tā radīja iespējas daudzas risināt.
Kas izdarīts, tas pastāvēs
Administratīvi teritoriālās reformas (ATR) rezultāti runā paši par sevi. Galvenais, tika radīti priekšnoteikumi finansu stāvokļa uzlabošanai.
Četros gados novadam kopumā piesaistīti finansu līdzekļi gandrīz miljons latu apmērā. Apvienotās pašvaldības budžeta ienākumi palielinājušies aptuveni par 200 000 latu. Kopīgi saimniekojot, kļuva iespējams krasi palielināt investīciju piesaisti infrastruktūras objektiem. Tas prasīja intensīvu darbu, tika rakstīti neskaitāmi projekti, un investori tika atrasti. Tāpat kļuva iespējams piesaistīt lielus kredītus un palielināt pamatbudžeta ieņēmumu daļu. Aizvadītajā laikā no Valsts kases saņemts kredīts kopumā par 456 000 latu, šo naudu ieguldot galvenokārt novadā par prioritāro atzītajā izglītības veicināšanā: vecā, laika zoba sagrauztā Zemītes pils rekonstruēta par modernu un mājīgu skolu, izremontēta Kandavas K.Mīlenbaha un Matkules pamatskola, siltināts bērnudārzs un ierīkotas sabiedriskās tualetes, izstrādāts attīrīšanas iekārtu rekonstrukcijas projekts Kandavā un Matkulē. Lai gan kredīta apjomi ir iespaidīgi, to atmaksai paredzēto izdevumu īpatsvars ikgadējā pašvaldības budžetā nepārsniedz trīs procentus. Četros gados radītas 340 jaunas darba vietas, izveidots zemnieku fonds, lai zemnieki varētu saņemt īslaicīgu finansu palīdzību, daudz līdzekļu tiek piešķirts lauku skolu rekonstrukcijai. Izveidoti pašvaldības komunālo pakalpojumu uzņēmumi Zemītē, Matkulē un Cērē, nepastarpināti, bez rajona posma, tiek apsaimniekoti novada ceļi, apgaismojums, veikts tiltu un ielu kapitālais remonts.
Atsevišķa stāstījuma vērts ir novadā izveidotais sociālās palīdzības centrs, kas tapis sadarbībā ar Pasaules Banku (754 077 Vācijas marku aizdevums un 30 000 latu no Privatizācijas fonda līdzekļiem). Tas sniedz reālu un efektīvu materiālo, psiholoģisko un rehabilitējošo palīdzību iedzīvotājiem, nodrošinot arī mājas aprūpi un klientu nogādi līdz pakalpojuma sniegšanas vietai. Novads centrā algo 34 sertificētus sociālās aprūpes speciālistus.
Interesanta un tiešām darbojas iedzīvotāju līdzdalība novada pārvaldē. Zemītes, Cēres un Matkules pagastā izveidotas iedzīvotāju konsultatīvās padomes. Tajās paši iedzīvotāji kopsapulcē izvirza aktīvākos savu interešu pārstāvjus, un viņi pēc tam lemj par it visu savā teritorijā notiekošo, ierosinot novada Domei pieņemt attiecīgus lēmumus. Konsultatīvās padomes lēmumi Domē noteikti tiek izskatīti, tādējādi izslēdzot varbūtību, ka kāds pagasts var tikt «aizmirsts». Iedzīvotāji allaž tiek informēti par katru Domes soli, pirms lēmumu pieņemšanas tie tiek apspriesti konsultatīvajās padomē. Domes ēkā ierīkots iedzīvotāju informācijas centrs, kurā ienākot, ikvienam apmeklētājam tiek sniegta konsultācija par optimālo viņu interesējošo jautājumu risināšanas ceļu ar Domes institūciju palīdzību. Uzlabota pašvaldības administratīvā darba tehniskā kvalitāte: mūsdienīgie biroji apgādāti ar 15 datoriem (1997. gadā tie bija tikai divi).
Nākotnes plāni ir pilnīgi reāli
Piesaistot pašvaldības, valsts institūciju un privātuzņēmēju līdzekļus, paredzēts visdrīzākajā laikā sakārtot novada atkritumu saimniecību, uzbūvēt slēgtu peldbaseinu, turpināt mācību un kultūras iestāžu remontu. Stimulējot uzņēmējdarbību, jau līdz šā gada beigām iecerēts radīt 150 jaunu darbavietu (piemēram, izveidojot parketa ražotni). Tapšanas stadijā ir novada krājaizdevu sabiedrība. Iesniegts pieteikums skolu remontiem paredzamā finansējuma ieguvei, piesaistot Pasaules Bankas un valsts investīciju programmas. Lai iedzīvotājiem būtu skaidrs, ar ko nodarbojas Domes darbinieki, padomāts par tādu īpatnēju «sīkumu» kā pašvaldības darbinieku kabinetu durvju nomaiņa ar caurspīdīgām (lai nevienam nerastos aizdomas, ka novada iedzīvotāji algo liekēžus). Vēl tuvākajā nākotnē paredzēts iedzīvotājiem piedāvāt jaunas iespējas zinību apguvē, izveidojot komercstudiju novirzienu, skolēnus nodrošināt ar psiholoģisku korekciju. Iecerēts bērniem izveidot krīzes centru, kur palīdzību sniegs psihologi un kur pēcpusdienās bērni varēs atpūsties, trenēties un uzlabot veselību.
Kandavas novada Domes priekšsēdētājs Dainis Rozenfelds par sasniegto un iecerēm var stāstīt nepaguris, viņu aicina ar savu pieredzi iepazīstināt dažādās Latvijas vietās, un viņš pat jau izkopis tādu kā «šovmena» runas stilu. Tajā pašā laikā viņš ir cienīts savā novadā, autoritāte, pie kuras var vērsties jebkurā diennakts laikā. Bija gadījums: nositās kāds vīrs. Pie Domes priekšsēdētāja atnāca sieva ar bērniem, lūdza lai viņš sadala mantu. D.Rozenfelds nav ne tiesnesis, ne tiesu izpildītājs, jutās nelāgi. Tomēr cilvēki lūdza un viņš neatteica.
Cits gadījums. Matkulē iedzīvotāju kopsapulces laikā kādai iedzīvotājai pajautāju, cik bieži viņai iznāk doties uz patālo Kandavu, uz Domi. Viņa sākumā nesaprata. Pēc tam pasacīja: «Viss taču nokārtojams tepat uz vietas pie pagasta atbildīgās sekretāres, kas pārstāv visu novada Domi. Uz pašu Domi būtu jābrauc vienīgi tad, ja būtu jālamā priekšsēdētājs par neizdarību vai birokrātiju. Cik zinu, no mūsējiem nevienam tāda vajadzība vēl nav bijusi.»
Attieksme pret administratīvi teritoriālo reformu Latvijā nav viennozīmīga. Daudzi it kā uzskata: labi, uztaisiet mums reformu, bet vispirms pierādiet, ko tā labu mums dos! Ja uztaisīs «kāds», jēgas nebūs daudz.
