«Es neesmu izdarījis neko tādu, lai par mani vajadzētu rakstīt avīzē,» pieticīgi par sevi saka Alfrēds Gāle.
“Es neesmu izdarījis neko tādu, lai par mani vajadzētu rakstīt avīzē,” pieticīgi par sevi saka Alfrēds Gāle. Jelgavnieks, kas dzimis 1923. gadā un mūža lielāko daļu te arī dzīvojis. Izņēmums ir vienīgi kara gadi un izsūtījums Vorkutas lēģeros.
Kādā ziemas vakarā man tomēr veicās pierunāt veco, taču vēl aizvien mundro Gāles kungu pastāstīt par savām gaitām. Cik tad viņam līdzīgu biogrāfiju cilvēku mums palicis? Un, ja ir dots līdz šādam vecumam daudz ko atcerēties, tad tā jau ir Dieva dāvana, ko grēks būtu atstāt neievērotu.
Brīvprātīgie bez izvēles tiesībām
“1943. gada martā Latvijas Universitātē iesniedzu dokumentu, kas liecināja, ka sakarā ar iesaukumu leģionā pārtraucu studijas Mehānikas fakultātes 2. kursā. Kad pēc piecpadsmit gadiem, atgriezies no Vorkutas, atkal iegāju universitātes ēkā, sastapu to pašu darbvedi, kas tur strādāja vācu laikā. Kad sākām runāt par maniem dokumentiem, sapratu, ka iesniegumu, kurā minēts iesaukums leģionā, viņa bija iznīcinājusi. Darbvede bija centusies slēpt manas pēdas leģionā, kas padomju okupācijas varas apstākļos, protams, bija noziegums. Tomēr studijās atjaunoties augstskolas vadība neļāva. Ieteica vērsties pēc atļaujas Maskavā, taču to es nedarīju,” par savu pārtraukto izglītību stāsta A.Gāle. Līdzīgi bijis Jelgavā ar uzņemšanu dzīvokļa rindā. “Tādiem kā jūs šeit vietas nav,” paskaidrots izpildu komitejā. Tad nu atlicis kopā ar tēvu Smilšu ielā uzbūvēt māju, kurā Alfrēds ar kundzi Ainu dzīvo vēl šobaltdien.
“Leģions izjauca mūsu dzīvi. Vācieši nebija tiesīgi latviešu puišus iesaukt armijā. Vēl šodien augstu nevērtēju ģenerāli Bangerski, kas to visu pieņēma. Mēs taču nebijām nekādi brīvprātīgie. Pamēģini nepakļauties iesaukumam, labākajā gadījumā draudēja Salaspils koncentrācijas nometne. Kāda tur brīvprātība!” saka sirmais kungs.
Ziņas ir par vienu no deviņiem
1943. gada vasarā Baldones baznīcā viņš jau bija salaulājies ar meiteni, ko iepazina, mācoties Pasta – telegrāfa tehnikumā Jelgavā, Dobeles ielā. Kopā ar Austru Pļavnieci, Baldones pagasta Lauksargu saimnieku meitu, viņi bija jauks pāris. “Iespējams, tehnikuma biedri mani 1940./1941. gadā neiesaistīja nacionālajā pagrīdē, baidoties, ka iekrišanas gadījumā būs jācieš Austrai,” Alfrēds atceras tā saukto Baigo gadu. No viņu klases tolaik tika arestēti un izvesti deviņi jaunieši (tehnikumā – 19). Neko sevišķu viņi nebija darījuši. Būdami agrākie dzelzceļa mazpulcēni, tehnikuma audzēkņi centās uzturēt nacionālu garu. Iespējams, viņi ko “lieku” izrunājās, un atradās nodevējs, uz kura liecības pamata jaunieši tika nolemti bojāejai (A.Gālem ir ziņas tikai par vienu no deviņiem klasesbiedriem, ka viņš būtu atgriezies Latvijā).
Kara laikā Alfrēds vadīja Austras vecāku saimniecību Baldones pagastā. Reiz uz Jelgavu viņš ar zirgu ragavās atveda vecākiem pārtikas produktus. Tas bija riskanti, jo vācieši aizliedza zemniekiem pārdot saimniecībā saražoto, visu vajadzēja atdot armijai. Taču jaunajam pārim paveicās. Nāca pretī arī Baldones pagasta valde. Alfrēds dabūja izziņu, ka ir zemnieku saimniecības vadītājs, un tādi vismaz uz laiku sakarā ar lauku darbiem no iesaukšanas armijā tika atbrīvoti. Tomēr pamazām visi pagasta puiši bija jau paņemti. Cilvēki runāja, ka Lauksargu saimniekiem ir ko aizstāvēt, bet znots armijā neiet. Ja tā, tad bija jāiet.
Alfrēds kā izglītots students, kas vīra kārtā bija padzīvojis tikai pusgadu, 1944. gada janvārī sapratis, ka kara liktenis jau izšķirts. Vācu armija atkāpās, taču vēl pusotru gadu karš turpinājās.
Kapitulācija bez padošanās
13. janvārī Alfrēds kā jaunkareivis ieradās Lilastē, kur bāzējās 506. zenītartilērijas divizions, kas bija tieši pakļauts armijas 6. korpusa pavēlniecībai (šajā korpusā bija iekļauta latviešu leģiona 15. un 19. divīzija). Jau 2. februārī vienība devās uz fronti Krievijā, Staraja Rusas rajonā. Tādā situācijā pavisam maz apmācītam karavīram bija veiksme kļūt par štāba baterijas rakstvedi. Līdz tam tur ar mašīnrakstīšanu bija darbojies kāds vīrs, kas to darījis tikai ar vienu pirkstu… Pasta – telegrāfa tehnikuma audzēknis prata rakstīt ar visiem desmit. Lai arī būt baterijas rakstvedim ir salīdzinoši mazāk bīstami nekā citviet frontē, arī viņam bija jāglābjas no bombardēšanām. Vairākas reizes, kad vienība lauzās no aplenkuma, nācās cīnīties “grāvjos”, kā leģionāri sauca ierakumus. Divizonu Alfrēds atceras kā savā ziņā elitāru. Vienas baterijas komandieris bijis 1941. gada 14. jūnijā izsūtītā admirāļa Teodora Spādes dēls, citas – sabiedrisko lietu ministra Alfrēda Bērziņa dēls. Pirmais Dzelzs krustu tur dabūjis Eiropas čempions ātrslidošanā Alfons Bērziņš, bet ar munīcijas sagādes lietām nodarbojies pirmā atjaunotās Latvijas valdības premjera Godmaņa tēvs.
No Staraja Rusas atkāpšanās ceļš veda uz Veļikajas upes krastiem, tālāk caur Opočku karavīri nonāca Latvijā un galu galā nokļuva tā sauktajā Kurzemes katlā. 1944. gada 4. novembrī Alfrēds uz divām dienām dabūja atvaļinājumu un aizbrauca uz Pastendi, kur tobrīd atradās Austra ar meitiņu Intu, kas bija piedzimusi 8. jūlijā vēl Baldonē. Austra kopā ar vecākiem devās bēgļu gaitās uz Vāciju. Bija domāts, ka drīz vien Vācijā nonāks arī leģionāri un tur tad ģimene atkal satiksies. Taču dažas dienas pēc atgriešanās vienībā tika saņemta pavēle, ka Kurzemes pussala jāaizstāv līdz pēdējai asins lāsei. Austra ar Intu, arī Alfrēda māte devās prom, bet Alfrēds palika un nākamo reizi meitu ieraudzīja tikai 1983. gadā, kad viņa atbrauca ciemos no Amerikas.
Doma, ka viņš varētu sekot ģimenei, nezuda arī pēc kapitulācijas. Alfrēds negāja padoties, bet pie Ventspils meklēja iespējas tikt pāri jūrai. Taču galu galā viņam iznāca palikt Ugālē, kur ar Latvijas pasi varēja pat iekārtoties darbā par mērnieku.
Mežos tajā laikā bija pilns ar kādreizējiem cīņu biedriem, kuriem Alfrēds centās palīdzēt ar pārtiku un ziemas drēbēm, taču jaunības dedzībā darīja to bez nepieciešamās piesardzības. Čekistiem izdevās atklāt šo saikni. 1946. gada 16. janvāra naktī A.Gāle tika arestēts un saņēma 15 gadu katorgas. Pēc tam necilvēcīgi smags darbs Vorkutas šahtās, pazemojumi, bads. Tajā laikā Austra, domādama, ka vīrs pazudis bez vēsts, izveidoja jaunu ģimeni. Dieva laime, ka izsūtījuma pēdējos gados, kad režīms jau bija brīvāks, Vorkutā bija iespējams mācīties dažādos kursos, ko pasniedza politiski represēti mācību spēki. Tā A.Gāle kāda Ļeņingradas (Sanktpēterburgas) augstskolas pasniedzēja vadībā apguva elektrotehniku. Šī skola derēja, turpmāk strādājot par elektriķi. Jelgavā viņš atgriezās 1956. gada 28. janvārī. Līgo vakarā, ciemojoties Ugālē, Alfrēds no pirmā skata iemīlējās Ainā Gruntē, ko kā pusaugu meiteni kaimiņmājās atcerējās vēl no 1945. gada. Viņu ģimenē izauga meita un dēls, kas kļuvuši par izglītotiem, cienījamiem cilvēkiem. Latvijā aug un darbojas trīs dūšīgi mazbērni. Par savu mūža lielo gandarījumu Alfrēda kungs uzskata Latvijas valsts atjaunošanu. Tā vien vērts bijis dzīvot garu mūžu.
Paldies Daugavas Vanagu Jelgavas nodaļas dalībniecei Zigrīdai Ādamai par palīdzību raksta tapšanā.
