Kad es biju astoņus gadus vecs (tas bija 1937. gadā), tēvs, braukdams darīšanās uz pagastnamu, mani pirmo reizi paņēma līdzi.
Kad es biju astoņus gadus vecs (tas bija 1937. gadā), tēvs, braukdams darīšanās uz pagastnamu, mani pirmo reizi paņēma līdzi. Mēs iegājām lielā, garenā telpā, no kuras apmēram trešdaļa ar garu leti bija atdalīta no pārējās telpas. Aiz letes sēdēja rakstvedis un divas darbinieces. Turpat pie atsevišķa galdiņa sēdēja pagasta vecākais, kas sarunājās ar apmeklētājiem. Svarīgākos gadījumos pagasta vecākais uzaicināja apmeklētājus kabinetā blakus. Darbinieku rīcībā bija telefona aparāts, rakstāmmašīna un skaitāmie kauliņi.
Tagad pagastā darbojas kādi desmit darbinieki. Viņu rīcībā ir datori, kopētāji, skaitļotāji utt. Rodas jautājums – vai tagad tauta dzīvo pārticīgāk nekā tajos laikos, kad pagastu pārvaldīja daži cilvēki ar primitīviem kancelejas piederumiem? Un vai tiešām pagastā ar tūkstoš iedzīvotājiem nepieciešams tikpat liels administratīvais personāls kā pagastā, piemēram, ar pieciem tūkstošiem iedzīvotāju? Ja ne, tad maza pagasta pārvaldīšana jau tāpat ir lētāka.
Kā domājat jūs, cienītie lasītāji?
Edgars Knope Cenu pag. Līdumniekos
