«Kāda atšķirība, ka ziņojām tikai nākamajā dienā?» Valsts policijas preses pārstāves balss tonī dzirdama vīpsnāšana, kad taujāju, kāpēc par slepkavas atrašanu medijiem nav pavēstīts jau ceturtdienas vakarā uzreiz pēc garīgi slimā noziedznieka notveršanas. Fakts, ka tūkstošiem jelgavnieku un citu iedzīvotāju todien dzīvojuši (un gulējuši) kā uz adatām, baiļojoties par savām un bērnu dzīvībām, policijai laikam gan nav pietiekams iegansts nomierināt sabiedrību. Nevarētu teikt, ka policija šajā reizē ar īpašu operativitāti izcēlusies arī tad, kad iedzīvotāji jāaicina talkā. Puisis, kurš pirms četriem gadiem ugunskurā ielika biedra narkomāna galvu un ņirgāšanos noslēdza, izķidājot un izsvaidot viņa iekšējos orgānus, Jelgavas ielās devās jau dienas pirmajā pusē. Policija medijiem ziņoja vakarpusē, kad acīmredzot saprata – saviem spēkiem galā netiks. Tomēr šoreiz brīnīties vēl vairāk liek tiesnešu darbs – bīstams noziedznieks ievietots atklāta tipa slimnīcā, nevis stingra režīma ārstniecības iestādē. Turklāt par to arvien pārsteigts arī slimnīcas galvenais ārsts, kam tiesas spriedums jāpilda bez iebildēm. Bez ierunām «Ģintermuižai» paklīdušo vīrieti arī nācās atkal pieņemt savā apgādībā, jo «tā lēmusi tiesa».Nevar jau apgalvot, ka tāds četrus gadus ārstēšanu pieredzējis slepkava atkal gribētu pastrādāt kādu šausmu filmas sižeta cienīgu epizodi. Varbūt daudz bīstamāks var izrādīties jelgavnieks, kurš pirms pāris nedēļām savā daudzdzīvokļu mājas miteklī atgrieza visus gāzesplīts degļus un vienkārši izgāja pastaigāties pagalmā. Slimības ir jāārstē. Par noziegumu jānotiesā un jāsaņem sods. Sabiedrība, kurā ir gan slimnieki, gan noziedznieki, ir pelnījusi, lai atbildīgās institūcijas tiešām arī strādātu atbildīgi. Nevis vilktu ķeksīšus kalendārā par pabeigtām darbdienām, aizpildītām palātām, atklātām slepkavībām un notiesātiem slepkavām.
