Jauno gadu Sv.Trīsvienības baznīcas torņa ļaudis sāk ar mākslinieces Māras Vaičunas darbu izstādi «Tornis. Glezniecība». Izstādes atklāšana notiks rīt pulksten 15.Gan vieta, gan nosaukums, kā šķiet, izsaka viņas mākslas būtību. Devītais stāvs ir tuvāk debesīm. Arī gaisma tur ir visvairāk – vislabāk gaišās dienās, kad tās baltumu pastiprina sniegs uz zemes un kokos, lai gan tie tik augstu nesniedzas. Tur, torņa galā, cilvēks un viņa darbi atdalās no sadzīves gaitu piesmakuma. Viņš kļūst tas, ka viņš patiesībā ir, – garīga būtne, kam piešķirts miesas apvalks.Arī gleznotājas M.Vaičunas māksla ir attīrīta no ikdienības smaguma, piezemētības, lai gan viņa visbiežāk glezno sadzīviskas lietas – traukus, pudeles, ko lietojam ik dienas. Taču M.Vaičunu interesē ne jau priekšmetu materialitāte, vieliskums, telpa, kurā lietas pastāv. Mākslinieces uzmanība vērsta uz krāsu vissmalkākajām niansēm, kas materializē garu, jūtas.Viņas gleznās nav darbības, notikumu. Ir vienīgi iekšēja harmonija, kas ceļ dvēseli augstāk, varbūt pie Dieva. Nekad viņas klusajās dabās vai portretos nesaklausīt kliedzienus, ielas vai pūļa kņadu. Viss gleznotais dzīvo radoši aktīvā mierā un klusumā. Var jau likties, ka māksliniece dzīvo sarkankoka tornī. Taču tā nav taisnība.Viņa savas dienas vada tādā pašā dzīvē kā ikviens no mums, pilnā sadzīvisku rūpju un pienākumu, trokšņiem un stresiem. Turpretim savā glezniecībā māksliniece stāsta par lietu dzīvi, kas izstaro gaismu un siltumu, savukārt cilvēku sejās atblāzmojas viņu jūtu daudzveidība – no iekšēji slēpta traģiskā līdz dvēseliskam mieram un apgarotībai. Tas jaušams gleznu visjūtīgākās toņu niansēs, līniju ritmos, kas iezīmē priekšmetu ārējās robežas, faktūru raupjumā vai maigumā. M.Vaičunas gleznas vēsta par mūžības ritumu.Glezniecība, ko tornis jelgavniekiem piedāvā, sagādās prieku mākslas gardēžiem un jūtīgiem cilvēkiem, kuri atsaucas uz vissīkākajām trīsām un tver pasauli ar jūtām. M.Vaičunas māksla izbaudāma, ja drīkst tā teikt par glezniecību.Vēl tikai jāpiebilst, ka viņa ir viena no visizsmalcinātākajām savas paaudzes gleznotājām (dzimusi 1949. gadā). M.Vaičuna nepierībina pasauli, neklaigā vai nereklamē sevi, bet dara savu darāmo – glezno (Latvijas Mākslas akadēmiju gan beidza kā keramiķe, bet tūlīt no tās atteicās krāsu mākslas labad) – ar iedvesmu, nepārtraukti, pašaizliedzīgi. Nav secen pagājusi arī atzinība. Viņai piešķirta Skatītāju simpātiju balva Agijas Sūnas galerijā (2011), viņa ir izstādes «Rudens 2002» laureāte un naudas prēmijas ieguvēja «par jūtīgu niansētību un klusās dabas žanra kopšanu», Saules bankas konkursa izstādes prēmijas saņēmēja (2000) u.c.M.Vaičunas glezniecība nebūs sveša tiem jelgavniekiem, kuri 2007. gadā apmeklēja viņas izstādi Jelgavas Mākslas skolā.
