Ieejot lielveikalā – viss smuki, preču daudz, piedāvājums liels. Izvēlos «viltoto zaķi». Smuks uzraksts – «viltotais zaķis». Eju pie krējumiem, bet izrādās, ka arī puse krējumu ir viltoti. Tur gan rakstīts «izstrādājums», bet, kad paskaties, kas tajā iekšā, – tauki vien ir.Labi, nopērku īstu krējumu un pieeju pie desām. Vēl apmēram pirms pusmēneša varēja iegādāties tādu, uz kuras iepakojuma bija rakstīts, cik procentu gaļas desā iekšā. Tagad tādu informāciju es lielveikalā vairs neatrodu. Vienīgi rakstīts, ka vispār sastāvā ir gaļa un vēl viss kas cits. Bet mēs laikam esam iemācījušies arī desu viltot. Aiznesu to mājās, kaķis paskatās, pasaka «ņau» un neēd. Arī suns aiziet garām. Tad man rodas jautājums – vai es pats to drīkstu ēst? Beidzot dabūju vienu desu, kas vismaz izskatās pēc desas. Gaļa – smuks, žāvēts gabaliņš. Paņemu rokā, bet kaut kas no tā tek! Man uzreiz atkal jautājums – kā to var dabūt gatavu? Izžāvēt gaļu tā, ka no tās kaut kas tek? Kad man cūkas gaļa pusgadu un vairāk žāvējās bēniņos, nekas tāds nenotika. Eju tālāk. Mazbērniem gribas saldējumu. Sāku pētīt, bet tik maziem burtiņiem kaut kas rakstīts. Uzlieku brilles, noņemu brilles – nu nekā! Beigu beigās atrodu Rūjienas saldējumu. Taisīts no piena un krējuma. Paldies Dievam! Bet skatos tālāk – atkal tauki! Saldējums tad arī ir viltots? Ar sieriem tas pats. Vectēvs stāstīja, ka kara laikā gan kafiju, gan šņabi taisīja no kaut kā cita, tās sauca par «erzac» lietām. Šodien laikam tie visi sauktos «izstrādājumi». Cik var būt viltotu produktu! Vajadzētu norādīt, ka tas ir viltojums, bet nav taču! Un, ja ir, tad tik maziem burtiņiem, ka vecāks cilvēks bez kārtīgas lupas pie jēgas netiek. Desām vēl šad tad pieraksta, ka klāt modificētā ciete. Bet, draugi mīļie, beigās paši būsim modificēti! Suns neēd, kaķis neēd, bet mēs ēdam! Ja tagad dakteris man raksta zāles par 50 – 60 latiem, bet beigu beigās pie visām modifikācijām to zāļu būs stipri daudz vairāk. Jau tagad, lai šitos taukus dabūtu ārā no organisma, parastās holesterīna zāles nelīdz, tur vajag ko jaudīgāku. Pie zemnieka vismaz ir garantija, ka viņš to modificēto cieti nekādi dabūt nevar. Bet tad darbojas ES regulas un noteikumi, ko viņš drīkst taisīt un ko ne. Ja beigu beigās mēģina kaut ko izgatavot, tad reņģes nedrīkst žāvēt ar parastu alksni, bet jāņem alkšņu skaidas. Cik tālu mēs varam aiziet! Visas normālās tehnoloģijas ir aizliegtas. Mums vajag ievērot Eiropas regulas, kaut kādus tur mistiskus noteikumus. Es domāju, ka tā drīzāk ir kaitniecība pret latviešu tautu. Godīgi sakot, nesaprotu, kā var atļaut ražot produktus, kur virsū ir septiņpadsmit E. Nav jau saprotams, vai tie ir labi vai slikti E, vai tās ir krāsvielas vai kas cits. Man kļūst bail par savu dzīvību. Manuprāt, šādi jautājumi būtu jāceļ augšā.
