Nevēlos piesaukt nelaimi, tomēr tā kuru katru mirkli var notikt pāris simtu metru no Zaļenieku robežas.
Nevēlos piesaukt nelaimi, tomēr tā kuru katru mirkli var notikt pāris simtu metru no Zaļenieku robežas. Tur ceļa asfalta segumā viena otrai līdzās izsistas nu jau ap 20 cm dziļas bedres kravas auto riteņa lielumā. Atļautais braukšanas ātrums šai vietā ir 90 km stundā, lietus laikā bedres pilnas ar ūdeni – perfektas lamatas pat ļoti uzmanīgam braucējam.
Līdzīgs ceļu stāvoklis ir neskaitāmās vietās. Aptuveni lēšot, pa slēptai bedrei valstī ir uz katru autobraucēju. Taču pilsētu vidū visbedrainākās ielas Latvijā ir Jelgavā. Ja ievēro, ka mūsu valstī ceļi beidzamajos gados ir paši sliktākie Eiropā, tad Jelgava ir rekordiste kontinentā.
Lai ceļus uzturētu kārtībā, vajadzīga nauda. Tāpēc paredzēts, ka katrs, kas savā braucamrīkā ielej kaut lāsi degvielas, praktiski pusi tās cenas akcīzes nodokļa veidā maksā ceļu uzturēšanai. Diemžēl ielāpi vajadzīgi ne tikai ceļu segumam, bet arī valsts mūžīgi caurajam budžetam, un daļa ceļu remontam un atjaunošanai paredzēto līdzekļu tiek novirzīti citur. Iznāk, ka par ceļa lietotāju naudu tiek maksāts par citām vajadzībām. Turklāt arī pārpalikums no akcīzes, kas arī tiešām paliek ceļiem, netiek izmantots efektīvi un godprātīgi. Lai atceramies ekspremjera V.Krištopana valdības populistiskos plakātus, kas dažviet Latvijas ceļu malās vēstīja: «Šis ceļa posms saremontēts par degvielas akcīzes maksātāju naudu.» Diemžēl šādu posmu bija nedaudz, turklāt tika uzklāts jauns segums ceļiem tikai apdzīvotās vietās – tur, kur koncentrēta lauku iedzīvotāju (lasi – vēlētāju) lielākā daļa, bet pati asfaltēšana notika īsi pirms Saeimas vēlēšanām.
Vissliktākais stāvoklis ir laukos. Lai gan beidzamajos gados ziemas bijušas saudzīgas, tik un tā ceļi netika uzturēti pienācīgā kārtībā. Pavasaros un rudeņos daudzviet tiek pārtraukta autobusu satiksme. Daudzi tilti to nolietotības dēļ būtu jāslēdz. Ievērojiet – esam ceļā uz Eiropu!
Šajā gadā Finansu ministrija plānojusi 49 miljonus latu akcīzes ieņēmumu, taču prognozes liecina, ka reāli tie var būt mazāki – ap 45 miljoniem. Autoceļu fondā rodas iztrūkums, jo pašvaldības saņem 13 miljonus latu lauku ceļu uzturēšanai, ziemas periodā ceļu kopšanai iztērē 15 miljonus, un neatliek naudas ceļu būvei un rekonstrukcijai. Salīdzinājumā ar 1999. gada beigām autoceļu finansējums samazinājies par 40 procentiem un joprojām turpina samazināties. Sarūk degvielas akcīzes nodokļa ieņēmumi, no kuriem ceļinieki saņem tikai pusi prasīto 60 procentu vietā. Rezultāts ir tāds, ka ceļi Latvijā nolietojas trīs reizes ātrāk, nekā ar šābrīža finansējumu iespējams atjaunot, nerunājot par jaunu ceļu būvi. Vienīgi bagāto pašvaldību teritorijās tiek pienācīgi gādāts par ceļiem (Ventspilī pirms desmit gadiem bija tikpat slikti ceļi kā Jelgavā, tagad – paraugs visai Latvijai).
Tāpēc valstī briest vērienīgas civiliedzīvotāju protesta akcijas. Visvairāk norūpējušies ir pasažieru pārvadātāji. Viņus, protams, atbalsta pasažieri, kas, turpinoties pašreizējam regresam laukos, drīzumā var tikt vispār nogriezti no ārpasaules.
Padzirdējuši, ka līdzās medicīnas māsām, skolotājiem, zemniekiem aktīvo naudas prasītāju rindās stāsies arī ceļu lietotāji, sarosījušies arī ministri. Satiksmes ministrs pēkšņi, it kā pirmoreiz vairāku gadu laikā izbraucis kādu līkumu pa Latvijas ceļiem, «pamanījis», ka ceļi, ielas tiek nevis remontēti, bet šā tā pielāpīti, ka bedrītēs nereti tiek fiktīvi «noraktas» prāvas naudas summas, ka laukos arī dzīvo cilvēki, kas grib un ir pelnījuši pārvietoties ar autotransportu. Finansu ministrs, uz valsts naudas lādes sēdēdams, pārmetumus noraida un uzmet lūpu, pavēstīdams, ka jau 2001. gadam viņš piedāvājis stabilu finansēšanas modeli ar budžeta dotāciju, diemžēl tas ticis noraidīts. Šāds modelis tiešām tika noraidīts, jo nozarei muļķīgi lūgt dotācijas tā vietā, lai pilnībā sevi uzturētu no akcīzes nodokļa ieņēmumiem, prasot vienīgi, lai šis mērķa nodoklis pilnā apmērā sasniedz adresātu.
Notrūcies no masu protesta akcijām, ko ceļinieki gatavojas organizēt, iesaistot sabiedrību, visus ceļa lietotājus, «liesmu dzēšanā» iesaistījās arī ministru prezidents. Trešdien notikušajā Andra Bērziņa, Anatolija Gorbunova, valdības un autoceļu nozares pārstāvju tikšanās laikā tika pārrunāta iespēja pārdalīt līdzšinējo akcīzes nodokļa pārdalījumu par labu ceļu finansēšanai. Taču, tieši tāpat kā Latvijas ceļi tiek nevis kārtīgi remontēti, bet tikai kaut kā salāpīti, arī tikšanās nevainagojās ar kaut kādiem konkrētiem lēmumiem, bet gan tikai ar pārrunām par problēmām ceļu nozarē un to risinājuma veidiem. Ministru prezidents «atzina» autobraucējiem sen apnikušo faktu, ka finansējums ceļiem nav pietiekams.
Ko šī pār valdības vīriem nākusī apskaidrība dos pārskatāmā nākotnē? Reālu finansējumu un tātad – sakārtotākus ceļus? Lielāku kontroli par ceļu uzturēšanai izlietotajiem līdzekļiem? Vai arī tikai kārtēju situācijas konstatāciju?
Tostarp «krievu ruletes» spēle uz Latvijas ceļiem turpinās: visi zina, ka kaut kur asfaltā ir bedre, kuram tā būs pēdējā?
