Tie, kas redzējuši Lauru Dabari dziedam vai spēlējam kādā lugā, atceras viņu kā meiteni ar īpašu balsi.
Tie, kas redzējuši Lauru Dabari dziedam vai spēlējam kādā lugā, atceras viņu kā meiteni ar īpašu balsi.
Kad tu sāki interesēties par teātri?
Biju vēl galīgi maziņa un pirmoreiz noskatījos izrādi «Pūt, vējiņi»; noraudājos, bet biju ārprātīgā sajūsmā. Tā izpaudās, uz tēta un mammas lielās laulību gultas izspēlējot dažādas izrādes un arī fragmentus no «Pūt, vējiņiem». Tā bija mana pirmā aizraušanās ar teātri, bet dziedu es, kopš sevi vispār atceros. Ir vēl arī tāds manas biogrāfijas noslēpums –1989. gadā uzvarēju konkursā «Cālis».
Kad Agris (Agris Krūmiņš, Spīdolas ģimnāzijas teātra režisors) piedāvāja man spēlēt Raganu, biju stāvā sajūsmā, vēlāk gan izrādījās, ka darbs ir patiešām grūts. «Trīsgrašu operā», kur spēlēju Polliju, Brehta «melnais» humors ir tik pievilcīgs, ka gribas tajā uz galvas iekrist iekšā, Aspazijas «Ragana» ir pavisam kas cits. Polliju bija daudz vieglāk spēlēt, jo viņa ir tipiska sieviete – viņā ir gan viltība, gan intuīcija.
Vai tu turpināsi spēlēt teātri arī pēc skolas?
Mana vērtību sistēma vismaz pagaidām vēl nav tiktāl nostabilizējusies, lai es varētu konkrēti atbildēt uz šo jautājumu. Pagaidām liekas, ka noteikti arī pēc skolas beigšanas jūs redzēsiet mani lēkājam pa skatuvi, bļaustoties, dziedot, jaucot tekstu, gāžot dekorācijas… Tomēr mani interesē arī citas lietas, piemēram, diplomātija un psihoanalīze. Vismaz pagaidām šķiet, ka studēšanas līmenī es teātra mākslu negribēšu apgūt. Tikko to sāk darīt, tam jāatdod vairāk laika, tikko velta vairāk laika, prasa arī vairāk pretī, bet tad manā izjušanas procesā ienāks, piemēram, nauda. Un tad man vajadzēs arī pārkāpt saviem principiem, piemēram, ģimeniskumam, jo es nevarēšu vajadzīgajā brīdī būt brīva. Es teātri spēlēju vairāk mākslas, nevis popularitātes dēļ.
Varbūt viens no iemesliem, kāpēc man patīk spēlēt teātri, ir arī enerģija, ko es sajūtu no skatītājiem. Pēc izrādes parasti var redzēt arī cilvēku attieksmi – ir tādi, kas vienkārši aplaudē, bet ir arī tādi, kuriem pēc acīm var redzēt, ka viņi ir sajutuši un noticējuši tam, kas notiek uz skatuves.
Vai tev pašai šķiet, ka esi talantīga?
Jā. Un kāpēc gan ne? Visi cilvēki ir talantīgi. Man liekas, ka katrs cilvēks ir īpašs un ikvienā var redzēt, ka Dievs tajā pasaules daļiņā ir ielicis kaut ko atšķirīgu un īpašu.
Vai tev ir kāda autoritāte mūzikā un teātrī?
Jā, teātrī mana autoritāte ir Ādolfs Šapiro – patiešām fascinējoša personība, kas īpaši spēcīgi atklājas viņa darbos. Mūzikā izcils man liekas Johans Sebastiāns Bahs. Kad visi cilvēki vēl gribēja tupēt cakainos rokoko dīvāniņos, viņš sakomponēja emocionālu, kaislīgu un dziļu mūziku, ko tā laika baznīca nepieņēma. Ļoti patīk Marlēna Dītriha – no viņas es mācījos, kad gatavojos spēlēt Polliju.
Tu pati esi no Liepājas puses, bet dzīvo Jelgavā. Kam būtu jānotiek, lai tu paliktu šeit?
Domāju, ka studēšu Rīgā un dzīvošu Jelgavā. Esmu dzimusi Jelgavā, bet vispār esmu īstena kurzemniece – man ir turienes trakais un lepnais temperaments. To pusi es izjūtu kā savas mājas. Pašlaik man liekas, ka nevajag par to, kas būs, lauzīt galvu, bet gan jāstāv visām lietām pāri. Sen taču ir pierādījies, ka viss notiek uz labu. Domāju, ka īstajā brīdī mana intuīcija nostrādās un es zināšu, kas jādara.
Vai katras pilsētas pārstāvjiem ir savi talanti jāslavē, piemēram, kā liepājnieki vienmēr ar lepnumu saka – tas ir mūsējais?
Kurzemnieki ir lielīgi un lepni par visu, ko dara. Liepājniece, lūk, sēž Raiņa parkā (tur notiek intervija – A.L.) un pie ieslēgta diktofona saka: «Es esmu īpaša! Man ir talants!»
