Pagājušās nedēļas nogalē trulu bezspēcību radīja ziņa par ASV Konektikutas štatā notikušo masu slepkavību sākumskolā. Par to mājās uzzināju no satrauktām bērnu runām un tikai tad no medijiem. Līdzīgi noziegumi ASV notikuši vairākkārt. Tāpat Norvēģijā, Somijā, Čečenijā… arī Gulbenes bērnudārzā, Iecavas pagasta Mūrnieku māju kartupeļu laukā… Paliek baigs jautājums – kur un kad nevainīga cilvēka, pat bērna, slepkavība var notikt atkal? No ASV ziņots, ka kāda sākumskolas skolniece izdzīvojusi tādēļ, ka spējusi notēlot mirušu. Tādējādi slepkava pret viņu nav pavērsis ieroci. Tiesa, jebkuram dzīvē var noderēt kaujas lauka gudrības. Tomēr līdztekus tam gribas runāt par pietāti pret dzīvību. Vakar redakcijā bija ienākusi lasītāja, kas neierasti aicināja Ziemassvētkos iztikt bez eglītēm. Tām esot jāaug, nevis īsu laiku jāpriecē svinību viesi. Likums atļauj pa vienai eglītei (kuras mežā vietām aug kā nezāles) nest mājās vai katram valsts iedzīvotājam. Ko te kādam var pārmest! Arī pats ar bērniem pirms Ziemassvētkiem eju uz mežu pēc eglītes. Taču kundze palika pie sava – lielākais noziedznieks esot tas, kurš pasūta noziegumu, proti, pērk tās nocirstās eglītes. Viņas tonis nebija ass, un galu galā mēs nonācām pie kopīgas cerīgas domas, ka vismaz Jelgavā šogad ir lielā egle (ko pēc svētkiem droši vien pārstrādās lietderīgos zāģmateriālos), nevis agrāk Ziemassvētkos uzstādītā metāla konstrukcija, kurā bija sasprausti vairāki desmiti mazu eglīšu. Pēc šīs sarunas sirdī palika prieks par to, ka cilvēki var būt neaprēķināmi ne tikai pasauli šokējošā nāves, bet arī dzīvības virzienā. Tos varbūt ir grūtāk pamanīt, taču ceru, ka viņu ir daudz, daudz vairāk.
