Pats svarīgākais – nepalikt vienaldzīgiem, jo pasaulē baisākie noziegumi paveikti tieši ar vienaldzīgo klusējošo piekrišanu! Šo pārfrāzēto domu par savu moto izvēlējusies organizācija «Bezvests.lv», kas pulcē brīvprātīgos palīgā ģimenēm to melnākajos brīžos – pazudušo meklēšanā.Zināms, ka Valsts policijas Jelgavas iecirkņa plauktos patlaban guļ 18 lietu ar tuvinieku izmisīgiem lūgumiem atrast viņu piederīgos. Pazudušo augums, acu krāsa, svars un apģērbs, kas pēdējo reizi bijis mugurā. Īpašās pazīmes. Viss, kas varētu kļūt par kaut mazāko pavedienu tuvākā meklēšanā. Pirmajā mirklī pat šķiet paradoksāli – vai cilvēks ir kāda adata siena kaudzē, spējot izgaist vienā mirklī bez atstātām pēdām, lieciniekiem un nospiedumiem citu ļaužu atmiņā. Tomēr pieredze liecina, ka spēj un kā vēl! Citādi skumjās fotogrāfijas policijas datu bāzē neiestrēgtu gadiem ilgi un beigu beigās netiktu pavilkta svītra, ka laiks doties uz tiesu un galīgi pieņemt, ka mamma, brālis, tēvs, māsa, dēls vai meita tā arī neatgriezīsies.Tomēr cilvēka izgaišanā diez vai vienmēr var vainot likteni un apstākļu sakritību, ka pēdas noskalotas kā smiltīs jūrmalā. Tad jau nevajadzētu «Bezvests.lv». Zane, kura pirms vairāk nekā diviem gadiem pazaudēja savu brāli, brīvprātīgo organizācijas mājas lapā raksta, ka viņai radies priekšstats – valsts mērogā trūkst vienotas efektīvas koncepcijas pazudušo meklēšanā. Piemēram, medijos informācija nonākot ar lielu nokavēšanos. Kopīgas datu bāzes nav arī policijai un slimnīcai, tā tuviniekiem nākas daudz ilgāk dzīvot neziņā. Galu galā iesniegums par pazušanu tiek pieņemts vien pēc zināma laika, bet tieši laiks šajos bēdu stāstos parasti spēlē izšķirošo lomu. Tāpēc jau tas aicinājums – nepalikt vienaldzīgam!
