Latvieši, piedodiet man, ir diezgan lieli čīkstuļi. Šķiet, šo īpašību Saeimas vēlēšanu drudzī izmanto vairums politisko partiju, kauninot nodokļu sistēmu par to, cik tā slikta, nepilnīga vai neefektīva.
Latvieši, piedodiet man, ir diezgan lieli čīkstuļi. Šķiet, šo īpašību Saeimas vēlēšanu drudzī izmanto vairums politisko partiju, kauninot nodokļu sistēmu par to, cik tā slikta, nepilnīga vai neefektīva. Turpretī neviens nemin tās pozitīvo pusi. Varbūt mums tomēr ir ar ko lepoties, ja ne starptautiskajā arēnā, tad vismaz kaimiņvalstu līmenī? Diemžēl nodokļu iekasēšanas efektivitātes uzlabošanas vietā partijas sola vienkārši mazināt nodokļus, neapzinoties makroekonomiskās sekas, kas atspoguļosies lielākā patēriņā, vēl vairāk palielinot inflāciju.
Rezidentūra turīgajiem
Latvija no nodokļu politikas viedokļa ir ļoti laba rezidentūra turīgiem indivīdiem, tāda kā “ziemeļu Montekarlo”. To lieliski ilustrē nodokļu likuma punkts par kapitāla pieauguma neaplikšanu ar nodokli. Investoriem, kas iegulda savu kapitālu uzņēmumu akcijās, valsts parādzīmēs un citos finanšu instrumentos, iegūtā peļņa, kas rodas cenu celšanās dēļ (t.i., kapitāla pieaugums), netiek aplikta ar nodokli. Otra būtiska “ziemeļu Montekarlo” īpašība – dividendes, ko izmaksā Latvijas un ES rezidējošām komercsabiedrībām un uzņēmumiem, kas maksā nodokļus Latvijā, neapliek ar nodokli. Salīdzinājumam – Lietuvā uzņēmumiem jāmaksā uzņēmuma ienākuma nodoklis 16+4 procenti un vēl 15 procentu iedzīvotāju ienākumu nodoklis no summas, ko kompānija grib izmaksāt kā dividendes saviem akcionāriem.
Pirmajā gadījumā valstiski nozīmīgi būtu mēģināt rast risinājumu, kā šo normu piemērot ne tikai indivīdiem, bet arī uzņēmumiem. Tas stimulētu uzņēmumus ieguldīt savus brīvos finanšu resursus akcijās vai valsts obligācijās, kas sekmētu gan kapitāla tirgus attīstību, gan stabilizētu vidējo uzņēmumu finansiālo stāvokli. Pagaidām tas nav interesanti nevienai kompānijai, jo ieņēmums, piemēram, no akcijām nodokļu likuma skatījumā ir tāds pats kā no tirdzniecības.
Kas sagaida pēc vēlēšanām?
Vēlēšanu laikā nācās arvien vairāk dzirdēt solījumus, kas saistīti ar nodokļu politiku. Pārsvarā partiju priekšvēlēšanu programmas sola risinājumus, kas vērsti uz vecu sociālu parādu dzēšanu. Īsāk sakot – samazināsim tādu un tādu nodokli, un naudas jūsu maciņos būs vairāk… Tas diemžēl ir ļoti tuvredzīgi un pat augstākā mērā muļķīgi. Kāpēc? Atbilde vienkārša – tas samazinās nodokļu ieņēmumus un ietekmēs plānoto ienākumu pārdali, kā arī izdarīs spiedienu uz jau tā jutīgo inflāciju. Nav arī lietderīgi reformēt ienākumus, kas gūti no nekustamā īpašuma pārdošanas bez skaidras izpratnes par valsts ekonomikas attīstības prioritātēm. Sasteigta rīcība sagraus Latvijas pozitīvo reputāciju starptautiskajā tirgū un potenciāli izraisīs banku krīzi. Kopumā naudas maciņos vairāk būs tikai virtuāli – ja samazināsim PVN pārtikas produktiem, vai tiešām piens veikalā maksās mazāk? Tādējādi atbalstīsim ražotājus un pārdevējus, nevis gala patērētāju. Pārdevējs un ražotājs, redzot, ka valdība nestimulē reinvestīcijas uzņēmumā, secina, ka labākais, ko viņš varētu izdarīt, ir uz kompānijas vārda iegādāties sev jaunāko “Porche Cayenne Sport”. Nav brīnums, ka Latvija ir visnabadzīgākā valsts ES, bet, skatoties ielās, rodas iespaids, ka mums ir visvairāk 50 000 eiro vērtu un dārgāku automašīnu uz vienu iedzīvotāju.
Kādi var būt risinājumi?
Protams, kritizēt viegli, bet nākt klajā ar ieteikumiem nav nemaz tik vienkārši. Mans uzskats ir, ka gan valdībai, gan partijām būtu jācenšas mazināt sociālo populismu un jāsaprot – lai arī neapliekamā minimuma un minimālās algas celšana ir sociāli apsveicams pasākums, tomēr tas samazina nodokļu ieņēmumus. Sakārtojiet vispirms nodokļu iekasēšanas mehānismu, caurspīdīgumu un procesu administrāciju, kas dos pietiekami lielus ieņēmumus, lai tad uz šā pamata varētu sociāli atbalstīt dažas grupas minētajos veidos! Papildus valstij nopietni jāapsver savas prioritātes tautsaimniecībā, jo uzņēmējiem jādod signāls, ka peļņas reinvestēšana un ražošanas attīstīšana, palielinot efektivitāti, ir vitāli nepieciešama gan tautsaimniecības attīstībai, gan kopējās ekonomiskās sistēmas stabilitātei. Un veids, kā to izdarīt, ir izdalīt uzņēmuma peļņas nodokli, ja peļņa tiek reinvestēta, vai arī tā tiek izņemta no apgrozības un investēta perversā patēriņā. Igaunijā peļņas reinvestēšanas gadījumā uzņēmuma ienākuma nodoklis ir nulle procentu! Un valsts orgāniem jānāk klajā ar veidu, kā ierobežot perversu patēriņu – kaut vai nodokļu veidā luksusa precēm.
Saīsināti no www.delfi.lv
