Jau labi sen ir skaidrs, ka laukos visiem tur dzīvojošajiem darba nav.
Jau labi sen ir skaidrs, ka laukos visiem tur dzīvojošajiem darba nav. Tiem, kas palikuši ārpus pastāvīgi strādājošo loka, jādomā kaut kas cits, jāmeklē, kā tagad saka, sava niša. Un šajos meklējumos, izrādās, aktīvākās ir sievietes, ģimenes mātes. Tas tika ņemts vērā, un ar Ziemeļvalstu Ministru Padomes finansiālu atbalstu 1999. gadā sāka darbu Baltijas lauku sieviešu sadarbības projekts «Mikrokredīts». Tas paredzēts sievietēm, kas ir uzņēmīgas, ar savu biznesa ideju un gatavas darboties trīs līdz piecu cilvēku grupā un mācīties, lai veidotu savu biznesa uzņēmumu.
Mazais bizness palēnām, bet attīstās
Par Latvijas sieviešu mikrokredīta grupām jau esam stāstījuši. Tās darbojas gan Bauskas un Aizkraukles, gan Valkas un citos rajonos. Katra grupa ir atradusi ko savu – vienas veido šuvēju darbnīcu, dažas – skaistumkopšanas salonu, citas audzē sēnes, žāvē ābolus, uzņem tūristus un dara vēl daudz ko, kas nav saistīts tieši ar lauksaimniecisko ražošanu. Sekmes, protams, ir dažādas. Vienas itin ātri pratušas apgrozīt 500 latu lielo mikrokredītu un izvērst ienesīgu biznesu, citām apsviedības bijis mazāk, bet vēl citas tā arī nav pa īstam sadūšojušās slēgt līgumus un aizņemties naudu. Bet gan jau – daba tukšumu nemīl, tiklīdz radīsies ideja un nopietni atklāsies iespēja pelnīt, radīsies arī gribētājas, ir pārliecināta projekta vadības grupas Baltijas valstu pārstāve, Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) docente Maiga Krūzmētra. Viņa un LLU profesore Baiba Rivža darījušas, ko spējušas, lai šīm sievietēm palīdzētu spert izšķirošo soli: mācību semināros viņas guvušas gan vajadzīgās zināšanas, prasmi paredzēt risku, gan zināmu psiholoģisko sagatavotību, kas vajadzīga lauku sievietei, arī drosmi, lai sāktu sadarbību ar banku.
Savu saimniekošanu rāda lietuvieši
Projekts «Mikrokredīts» darbojas ne tikai Latvijā. Arī Lietuvā tam ir diezgan atbalstītāju. Taču docente M.Krūzmētra kopā ar Lietuvas projekta koordinatori, Valsts universitātes profesori Aldonu Kazragīti šoreiz apmeklēja nevis «Mikrokredīta» grupas, bet gan interesantākos laukiem netradicionālas saimniekošanas uzņēmumus, kas biznesu virza saviem spēkiem – ar pašu pelnīto.
Netālu no Šauļiem lauku tūristu mītnē saimnieki saviem ciemiņiem piedāvā izjādes ar zirgu, iespēju izmantot tenisa un basketbola laukumu, slēgtu baseinu, gardu ēdienu un naktsmītnes. Tā kā lauksaimniecībā izmantojamās zemes nav daudz – tikai divi hektāri –, barība 69 zirgiem tiek pirkta no kaimiņu zemnieku saimniecības.
Kuršēnos tautas daiļamata meistari un amatnieki piedāvā apskatīt dažādus darinājumus no keramikas, klūdziņu pinumus, ādas izstrādājumus, adījumus. Katrs meistars strādā savās mājās, bet darbi tiek izstādīti vienuviet – citu priekam, pirkšanai un līdzvešanai. Lai tas viss iznāktu labāk, tiek domāts pašreizējā izstāžu mājā ierīkot lauku daiļamatu muzeju.
Rasēnos Viktorija un Ķestutis Višņauski vedina ciemiņus apskatīt neparastu dārzu – zinātniski veidotu dažādu augu kolekciju. Ķestutis jau agrāk pilsētā nodarbojies ar zinātnisko pētniecību – strādājis ar daudzām puķu šķirnēm. Bet laukos viņš sācis pētīt dažādu dienvidu augu spējas pielāgoties Lietuvas klimatam. Ap māju veidojas dārzs ar 4000 vietējo augu sugu, kas arī tiek izmantotas pētniecības darbā. Zinātniekiem un citiem interesentiem ir iespēja salīdzināt viena auga vairākas šķirnes un iegādāties tās savam dārzam turpat – no saimnieka rokas.
Interesanti, ka tikai 300 augu šķirnes saimniekam dod ienākumus, pārējās tiek audzētas pašu priekam. Peļņa esot pietiekama, lai uzturētu pārējo dārzu un saimnieki būtu apmierināti ar dzīvi laukos.
Keramiķis Gintars Špoks dzīvo Arjogolas ciemā skaistā vietā pie Dainavas upes. Mākslinieks savulaik absolvējis Viļņas Mākslas akadēmiju un lauku klusumā rod iedvesmu modernās keramikas darbiem. Tos viņš veido bez podnieka virpas, māls tiek rokās sildīts, virpināts, lipināts un glāstīts, līdz rodas kāds neparasts, lietuviešu rakstiem un ornamentiem rotāts dārza keramikas darbiņš, ko itin labprāt nopērk saimniecības apmeklētāji.
Projekta abu valstu koordinatores atzina, ka gan «Mikrokredīta», gan arī cita veida laukiem netradicionālas saimniecības kā Latvijā, tā Lietuvā attīstās. Nepilnu triju gadu pieredze liecina, ka kaimiņiem vairāk ir mazo uzņēmumu, kas audzē dārzeņus un to stādus. Savukārt pie mums cilvēki aktīvāk nodarbojas ar dažādu pakalpojumu sniegšanu, Igaunijā mazais bizness saistīts ar tūristu uzņemšanu. Un tas jau arī ir projektu mērķis – mācīt lauku ļaudis rosīties, kalt idejas, nebīties riska, tātad – strādāt, lai labāk dzīvotu.
