Par vienu no lielākajiem Latvijas neatkarības un demokrātijas ieguvumiem nešaubīgi var uzskatīt cilvēka tiesības būt nevainīgam, pirms viņu par vainīgu ar savu lēmumu nav atzinusi tiesa.
Par vienu no lielākajiem Latvijas neatkarības un demokrātijas ieguvumiem nešaubīgi var uzskatīt cilvēka tiesības būt nevainīgam, pirms viņu par vainīgu ar savu lēmumu nav atzinusi tiesa. Latvijai, kur dažnedažādas apmelošanas kampaņas ir kļuvušas gandrīz vai par ikdienu, tā nenoliedzami ir nopietna problēma. Vai tā ir aktuāla arī valstīm, kuru demokrātijas tradīcijas ir ilgākas nekā Latvijā? Viennozīmīgu atbildi uz šo jautājumu, šķiet, nav gatavi sniegt nedz galēji Rietumu demokrātijas atbalstītāji, nedz arī tās noliedzēji. Izskatās, ka par īstu lakmusa papīru Rietumu demokrātijām sāk izvērsties izmeklēšanas un tiesvedību procesi pret personām, kuras tiek turētas aizdomās par kara noziegumiem. Ziņa no Austrālijas par to, ka miris Latvijā par kara noziegumiem aizdomās turētais Kārlis Ozols, kārtējo reizi ir aktualizējusi diskusiju par reālajām iespējām tiesāt šīs personas, par viņu tiesībām uz nevainību pirms tiesas. Katrai valstij, kuras teritorijā notiek šādi tiesas procesi, būtu jāpadomā arī par to, kā tie izskatās no malas. Kopš Otrā pasaules kara ir pagājuši 55 gadi, un ne vien fiziskā, bet arī garīgā veselība daudziem no aizdomās turētajiem ir gaužām vāja, un tādā gadījumā tiesas process var izvērsties par īstu farsu.
Protams, neviens, kas pamatoti ir vainojams genocīdā, holokaustā, nacismā vai arī citos noziegumos pret cilvēci, nedrīkst palikt nesodīts. Taču tāpat nevar nepiekrist Latvijas Ebreju kopienas priekšsēdētāja Grigorija Krupņikova ziņu aģentūrai BNS sacītajam, ka tiesas procesi nedrīkst būt ātri un necivilizēti, tiem ir jābūt organizētiem un juridiski un morāli sagatavotiem. Tāpēc zināmā mērā pārsteidzoša ir Sīmona Vīzentāla centra Jeruzalemes biroja vadītāja Efraima Zurofa nostāja šajā jautājumā, uzskatot Austrālijas latvieša K.Ozola nāvi par simbolu Austrālijas valdības «pilnīgajai nespējai» tiesāt kara noziedzniekus un Latvijas intereses trūkumam par kara noziedznieku lietām.
Kā zināms, pret Ozolu bija sākušas izmeklēšanu Austrālijas varas iestādes, taču viņš netika tiesāts. Austrālijas īpašās izmeklēšanas nodaļa, kas izmeklēja kara noziegumus, ir likvidēta. Savas pastāvēšanas laikā tā nespēja atrast pietiekami daudz pierādījumu ne pret vienu Austrālijā dzīvojošu personu, kas tika turēta aizdomās par kara noziegumiem. Tāpēc diez vai pārmetumi Austrālijas valdībai ir pamatoti. Zināmas šaubas rodas arī par Latvijas intereses trūkumu par kara noziedznieku lietām. Pietiek atcerēties kaut vai 77 gadus vecā bijušā partizāna Vasilija Kononova lietu. Vēl vairāk par K.Ozolu izdaudzināta ir otra Austrālijas latvieša Konrāda Kalēja lieta, kurā viņu apsūdz par kara noziegumiem, ko viņš veicis Salaspils nometnē, un Latvija ir lūgusi Austrālijai Kalēju izdot. Maijā par to ir paredzēta tiesas sēde.
Skaidrs, ka noziegumiem pret cilvēci vai kādu nāciju nav un nevar būt noilguma. Zināmā mērā vilciens ir aizgājis, un kara noziegumos aizdomās turēto personu tiesāšana šodien, ja tiek pierādīta viņu vaina, tomēr nav gluži tāda pati, kāda tā bija pirms kara. G.Krupņikovs atzīst, ka cilvēki, kas tiek turēti aizdomās par genocīdu, «aiziet tāpat kā viņu upuri». Daudzi, kas varētu liecināt, jau ir miruši. Abstraktas runas bez pierādījumiem un tiesas sprieduma par tik nopietniem noziegumiem kā genocīds ir bezatbildīgas.
Lai arī par Otro pasaules karu ir uzrakstīti milzīgi grāmatu kalni, meklēt kaut kādu vienu patiesību tajās diez vai būtu pareizi. Parunājot ar dažādās pusēs karojušiem cilvēkiem, kļūst skaidrs, ka visas vecās karalaiku sāpes nav izsāpētas, un biežāk dzirdētais arguments ir: visi kara noziedznieki nekad netiks tiesāti, kāpēc tiesāt tikai dažus, bet citus ne. Arī tas, vai bijušais Dienvidslāvijas prezidents Slobadans Milosevičs stāsies Hāgas tribunāla priekšā, varētu būt zināms signāls tam, cik efektīva ir tiesvedība pret kara noziegumos apsūdzētajiem. Un vēl ir Čečenija, Tibeta un daudzas citas vietas pasaulē, kurās ir pamats aizdomām par kara noziegumiem. Kurš un kad tiesās šos noziedzniekus?
