Apdrošināšanas sistēma zemniekiem rada daudz neatbildētu jautājumu.
Apdrošināšanas sistēma zemniekiem rada daudz neatbildētu jautājumu
Lauksaimniecības riska fonda izveide radīs efektīvu sistēmu, kas nodrošina paredzamu ražošanas zaudējumu kompensēšanu. Ja zemnieks piedalīsies ar iemaksu fondā, tad saņems atbalstu riska gadījumā, pauž Zemkopības ministrija (ZM). Taču lauksaimnieki uzsver, ka paredzamās kompensācijas nesegtu pat izmaksas, kas ieguldītas zemē līdz krīzes brīdim.
Kā skaidro Zemkopības ministrijas (ZM) pārstāve Elīna Olante, sistēmas ieviešana nozīmē stabilas vides izveidošanu nozares attīstībai. ZM mērķi paredz, ka palielināšoties strādājošo uzņēmumu konkurētspēja. “Labi, ka ZM veido šādu sistēmu. Tas nozīmē, ka ejam vienotā solī ar citām ES valstīm,” saka biedrības “Zemnieku saeima” biroja vadītāja Rita Sīle. Ka ministrija beidzot sākusi rīkoties, ieviešot apdrošināšanu, ir vienīgais faktors, par ko zemnieki izsakās pozitīvi. Vecajās ES dalībvalstīs šādas sistēmas sen jau strādā, tādēļ Latvijai tās izveide ir stingra prasība.
No 2008. gada apdrošināt varēšot platības, bet lopkopjiem kas līdzīgs jāgaida ne agrāk par 2009. gadu, prognozē “Zemnieku saeima”.
Virkne nepilnību
Līdz šim lauksaimniekiem nav bijis iespēju platības vai lopus apdrošināt. Dažādu kataklizmu (kas līdz ar globālo sasilšanu vērojamas arvien biežāk) gadījumā vienīgais glābiņš izrādījās valdība.
Ieviešamā risku vadības sistēma paredz – ik gadu lauksaimnieks speciāli izveidotā fondā iemaksā noteiktu naudas summu, kas veidojas, ņemot vērā iepriekšējo trīs gadu rādītājus. Aprēķināts, ka tie vidēji varētu būt 6,4 lati par katru apsaimniekoto hektāru, lai gan sākotnēji lauksaimnieki pauda, ka tai nevajadzētu būt augstākai par pāris latiem.
Savukārt atlīdzība, ko iespējams sagaidīt krīzes gadījumā, maksimāli sasniegtu 30 latu par hektāru. Domāts, ka valsts veidotu pusi prēmiju summas, kas nozīmē, ka apdrošināšanai uzkrāj gandrīz 13 latus.
“Taču te sākas jautājumi,” teic
R.Sīle. Atlīdzība pienākšoties tikai tad, ja bojā gājuši vismaz 30 procenti konkrētu kultūraugu veselā reģionā. Tas nozīmē – kaut krusa būs nositusi visu kāda zemnieka lauku, pie atbalsta naudas netikt, ja, piemēram, Zemgalē šī parādība nav nopostījusi vismaz trešo daļu platību.
“Starpība starp iemaksu fondā un iespējamo atlīdzību nav liela,” R.Sīle pārliecināta, ka tā nesegs pat nelielu daļu no ieguldījumiem, kas ielikti laukā ar minerālmēsliem, sēklu, darbaspēku, tehniku.
Kuri riskēs?
Pusnaturālās saimniecības nav gatavas dalībai šajā sistēmā, jo tām šķiet, ka plānotās iemaksas fondā ir pārāk lielas salīdzinājumā ar naudu, ko no viena hektāra var atgūt. Savukārt liela apjoma ražotāji domā, ka izdevīgāk pašiem veidot uzkrājumus, jo krīzes gadījumā ar 30 latu atbalstu tik vai tā neko glābt vairs nevar. “Šoruden par rapša tonnu iespējams iegūt 180 latu. Kas salīdzinājumā ar to ir plānotā apdrošināšanas izmaksa par hektāru?” retoriski vaicā R.Sīle.
ZM, uzklausot lauksaimnieku iebildes, teikusi, ka pirmajā gadā varēšot sistēmu uzlabot. Taču neatbildēts palicis jautājums, kuri būs tie zemnieki, kas riskēs ar dalību šajā sistēmā jau pirmajā tās darbības gadā.
