Kursīšu ģimene Lieldienās ne tikai kausies ar olām, bet arī stādīs kokus.
«Kaut cenšamies aiziet arī uz baznīcu, ģimenē Lieldienas tomēr galvenokārt saistām ar senajām latviešu tradīcijām. Tas jau no bērnības, kad pagastā notika Lieldienu pasākumi ar pašdarbības kolektīvu piedalīšanos, dziedāšanu, dejošanu, olu kaujām un ripināšanām, tautas dziesmām un ticējumiem,» stāsta skolotāja Zanda Kursīte. Viņa ar saviem vistuvākajiem pavasara mošanās svētkus svinēs Lielplatones pagasta Dārzniekos.Zanda Kursīte ar dēliem Tomu un Rūdi «Ziņas» piektdienā sagaida vecāku īpašumā Dārzniekos, kur jaunā ģimene pašu spēkiem uzcēlusi guļbūves pirtiņu. Tas ir vīra Normunda roku darbs, lepni stāsta Zanda. Kaut paši dzīvo Jelgavā, kur puišiem ērtāk tikt uz 4. vidusskolu un mūzikas skolu, bez laukiem nav iedomājama neviena Kursīšu ģimenes brīvdiena un vasara. Arī Lieldienas tā īsti var piedzīvot tikai pie dabas, pārliecināta Šķibes pamatskolas mājturības skolotāja Zanda.Šīs Lieldienas Kursīšiem nebūs, kā ierasts. Zanda ar Normundu dejo aģentūras «Kultūra» vidējās paaudzes deju kolektīvā «Laipa», kas svētdien Lieldienu svinētājus priecēs Ozolniekos un Jelgavā pils pagalmā. Tāpēc Lieldienas Dārznieku pirtiņā ar radiem notiks šodien pēc koku stādīšanas talkas. «Jelgavas vectēvs saviem mazdēliem grib iestādīt ozolus. Kā viņš smejas, dēlu ir izaudzinājis, arī čūsku gadījies nosist, bet ar kokiem īsti nav sanācis. Dēstīsim arī bērzus un eglītes, lai veidotu aizvēju,» stāsta Z.Kursīte. Viņa piebilst, ka, protams, neiztiks bez olu kaujām, ripināšanas un ēšanas, kas noteikti jādara ar sāli, lai nemelotu. Pašu ceptiem pīrāgiem un plātsmaizēm. Zirņiem, lai būtu bagāts gads. «Noteikti šūposimies. Vispirms saimnieks un saimniece, tad pārējie. Pareizi jau būtu, ka šūpoles pēc Lieldienām novāktu, lai raganas pa vasaru nešūpojas, bet mēs gan to nedarām. Lai kalpo, kamēr var,» smej Zanda.Dārznieku pirtiņas saimniece olas lielākoties krāso ar dabiskajiem materiāliem. Ķīmiskās krāsas viņa cenšas neizmantot, jo tās ne tikai izskatās nedabiski, bet gadās, ka nokrāso zilu gan čaumalu, gan pašu olu. «Kā daudzi, pārsvarā olas vāru sīpolu mizās. Vispirms tās kārtīgi savāru, tad lieku olas, kuras ietītas marlītē kopā ar putraimiem, grūbām, zālītēm un sarkanā sīpola mizām. Lai krāsa labāk «piekostos», ieberu nedaudz sāls. Var arī ieliet etiķi, bet no tā čaumala kļūst trauslāka. Kad olas izvārītas, vēl siltas ierīvēju ar speķa ādiņu. Lai spīdīgākas,» pieredzē dalās Zanda. Olas viņa krāsojusi arī, piemēram, kumelītēs, kas tās padara spilgti zaļi dzeltenas, vai jau izvārītas iegremdējusi nomērcētos sarkanajos kāpostos, lai būtu violetas. Nekā sarežģīta, vien jāatceras, ka olām pirms vārīšanas vismaz stundu jāpastāv istabas temperatūrā.«Kad bērni bija mazāki, Lieldienu zaķis olas pa nakti bija sadējis ligzdiņās. Viņi ar lieliem groziem gāja tām pakaļ. Zēniem paaugoties, pie ligzdiņām parādījās zīmītes, lai nebūtu tā, ka vecākais visu nolasa. Pēc tam jau Toms teica omei, lai tās zīmītes vairs neraksta, paši sadalīšot. Gan arī šoreiz Lieldienu zaķis būs ko sarūpējis,» noslēpumaini teic Zanda, novēlot ikvienam piedzīvot īstus pavasara svētkus. «Visi taču esam to ļoti gaidījuši, jo aukstā un drūmā ziema bija tik apnikusi!» viņa teic.
