Lielupi pierasts uzskatīt par ļoti rāmu. Tik tiešām, savā sākumpunktā Mūsas un Mēmeles satecē pie Bauskas Lielupe ir tikai deviņus metrus virs jūras līmeņa, tāpēc tās kritums caurmērā ir niecīgs – astoņi centimetri uz kilometru.
Lielupi pierasts uzskatīt par ļoti rāmu. Tik tiešām, savā sākumpunktā Mūsas un Mēmeles satecē pie Bauskas Lielupe ir tikai deviņus metrus virs jūras līmeņa, tāpēc tās kritums caurmērā ir niecīgs – astoņi centimetri uz kilometru. Tas neder ne dzirnavām, ne spēkstacijām. Tomēr jāatzīst, ka diezgan jūtams upes kritums ir manāms no izteces līdz Emburgai, bet lejpus Jelgavas tas nesasniedz vairs pat vienu centimetru. Iegriežoties mazliet stiprākam ziemeļrietumu vējam, ūdens nāk no jūras atpakaļ, nevis plūst pa straumei, kā tam vajadzētu būt.
Tomēr šis miers ir visai nosacīts. Ne tikai beidzamos gadu tūkstošos, bet arī simtos Lielupe būtiski mainījusies. Starp citu, ne vienmēr tā ietecējusi jūrā…
Ir zināms, ka senāk Lielupe gājusi pa tagadējā Babītes ezera gultni un Spilves pļavu apkaimē ietecējusi Daugavā. Vēlāk šī upes grīva pamazām aizsērējusi, un Lielupe izskalojusi izeju jūrā caur Slokas un Kaņiera ezeriem. Ar laiku aizsērējusi arī šī ieteka, un upe bijusi spiesta plūst vairāk nekā 30 km gar jūru, līdz pie Bolderājas savienojusies ar Daugavu. Upes tagadējā ieteka jūrā izveidojusies ap 1755. – 1758. gadu.
Pēc zvejnieku nostāstiem, toreiz pie Buļļu ciema caur kāpu bijis izrakts mazs grāvītis liekā ūdens novadīšanai no kāda saimnieka dārza. Pārplūzdama Lielupe pārvērtusi šo grāvīti par savu grīvu. Kopš tā laika Lielupes straumei vairs nevajadzīgo veco gultni, kas ved uz Daugavu, sauc par Buļļupi, bet tiešo ieteku jūrā – par Jaunupi.
Ar ko izskaidrojami šie Lielupes untumi? Kā viens no iemesliem zinātnieku darbos minēts tas, ka, attīstoties lauksaimniecībai, upes baseinā izcirsti meži, kas kā sūklis uzsūc no zemes lieko mitrumu, sniega kušanas ūdeņus. Kad mežu vietā parādījās auglīgie Zemgales līdumi, pavasaros sniega kušana sāka ritēt straujāk un upē vairojās ūdens pieplūdums. Mūsdienās, kad vērojama globālā sasilšana, ziemas kļuvušas siltākas un mazāk sniegainas, Lielupes izskalojumi varbūt nav tik aktuāli, tomēr vēsturi zināt nav lieki.
Salas mācītājs pierakstījis
Pērnā gadsimta trīsdesmitajos gados par Lielupes lejteci Jūrmalas pilsētas robežās rakstīja: «Lielupe pa laikam uzspiežas vienam krastam un to drupina. Sastapusi šinī krastā pretestību, tā griež savu straumi uz pretējo krastu. Atrazdama atkal tur pretestību, tā pārsviežas par jaunu agrākajā virzienā, un tā ceļā no Slokas līdz grīvai atkārto savu straumes svaidīšanu kādas 13 reizes. Tā veidojas līkumi, kur vienā pusē augsti, stāvi krasti, bet otrā – zemi lēzeni, kas sasērti no pretējo krastu smiltīm.»
Interesanti, ka nedaudz vairāk nekā pirms pārsimt gadiem Lielupe arī bijusi krietni šaurāka. Lūk, kādas piezīmes no 1816. gada ir atstājis Salas pagasta mācītājs Vendts: «Kādus, augstākais, 60 gadus atpakaļ upe top gadu no gada platāka. Vairāki tagadējo saimnieku vecāki redzējuši savos ganu gados upi tik šauru, ka, stāvot abos krastos, varējuši sarunāties. Gani apmainījušies ar maizi, ko svieduši pāri pretējā krastā. Arī vairāki tagadējie ļaudis ganījuši lopus ganībās, no kurām vairs nav ne vēsts. Pie Valtera muižas, kas otrā upes krastā, pirms daudziem gadiem piepeši nogrimis upē viss dārzs. Divas vietas salā, kur agrāk stāvējušas baznīcas, tagad ūdenī.»
Atsevišķs stāsts varētu būt par tā saukto Majoru cilpu – Lielupes līkumu, kur pie tagadējās Majoru stacijas tā tik tikko neietek jūrā. Šī vieta ir sevišķa tāpēc, ka tur vairākkārt ir bijusi apdraudēta Rīgas – Jūrmalas – Tukuma dzelzceļa līnija.
Cenzūra izlaida cauri
Beidzamais lielākais Lielupes krasta iebrukums datēts ar 1958. gada 30. jūniju. Kā zināms, Padomju Savienībā jau «nenotika» nekādas dabas katastrofas. Tādas lietas cenzūra nelaida cauri. Tomēr tā sauktajā nacionālkomunistu jeb Berklava laikā «Rīgas Balss» sešas dienas pēc šā tautai nenoslēpjamā notikuma atļāvās publicēt žurnālista E.Nimbusa rakstu «Lielupe meklē jaunu ceļu uz jūru», kurā teikts: «Daži jūrmalnieki, kas aizvadītajā siltajā svētdienas vakarā meklēja veldzi pie Lielupes ūdeņiem iepretim Pumpuriem, bija liecinieki neparastam gadījumam. Upes krasts, kur vēlīnie peldētāji atpūtās, viegli nodrebēja. Pēkšņi viņi pamanīja, ka apmēram 50 metru tālāk it kā vētras šaustas sāk līgoties krasta priedes. Nākamajā acumirklī Lielupes krasts iebruka, raudams dzelmē milzīgas zemes masas kopā ar priedēm. Tās pazuda ar visām galotnēm, un skatienam pavērās mutuļojošs līcis, kas kļuva arvien plašāks. Četru stundu laikā upes kreisajā krastā bija izveidojies 130 metru garš un 50 metru plats līcis un dzelmē bez pēdām pazudušas 250 – 300 priedes trīsstāvu mājas augstumā.
Nekavējoties tika sperti vajadzīgie drošības soļi. Bez simtiem smilšu maisu upē sagāza daudz nozāģētu priežu, lai to zari pasargātu no tālākās iebrukšanas.
Notikuma vietā izbrauca arī Zinātņu akadēmijas Ģeoloģijas un derīgo izrakteņu institūta darbinieki, lai sīkāk izpētītu iebrukuma apstākļus. Vecākais zinātniskais līdzstrādnieks biedrs Mutulis mums paskaidro, ka iebrukums, domājams, radies tāpēc, ka krasts zem ūdens līnijas bijis plašā joslā izskalots. Tikai metru attālumā no krasta izskalotā līča dziļums ir 9 metri. Iebrukums tomēr ir likumsakarīgs. Tas saistāms ar upes krasta dabiskās veidošanās procesu.»
Raksts sagatavots, izmantojot LLU profesora Anša Zīverta materiālus
