«Latvija, neturot naidu un neprasot atriebību pagātnes dēļ, vienmēr neatlaidīgi atgādinās un aicinās saprast savas tautas traģisko likteni,» tās ir rindas no 1996. gada augustā Saeimas pieņemtās deklarācijas par Latvijas okupāciju. Temats tiek uzjundīts ik pa laiciņam. Tā, piemēram, bija pēc 10. Saeimas vēlēšanām, kad «Vienotība» un «Saskaņas centrs» lūkoja sastādīt kopīgu valdību. Par okupācijas atzīšanu prese jautā vai katram augstākā Latvijas valsts amatā nonākušam krievam – Rīgas mēram Nilam Ušakovam, KNAB priekšniekam Aleksejam Loskutovam. Patlaban medijos temats tiek cilāts saistībā ar «saskaņiešu» līdera Jāņa Urbanoviča maztirāžas grāmatu «Nākotnes melnraksts». Taču tajā paustā domiņa, ka bez Latvijas iekļaušanas Padomju Savienībā pasaule nepazītu ne Viju Artmani, ne Raimondu Paulu, ir apskrējusi plašāku lasītāju loku. Piederu tiem, kas bruņotas varas uzspiesto Latvijas valstiskuma zaudēšanu 1940. gadā sauc par okupāciju. Tāds ir manas ģimenes, radu, draugu uzskats. Bet cik neatlaidīgi man par to būtu jāatgādina ikdienā? Strīdēties vai vispār nerunāt ar krieviem, ebrejiem, ukraiņiem vai vēl kādu citu tautu pārstāvjiem, kas paaudzēm domā citādi? Bet varbūt varam, paliekot katrs pie savas ticības, kopīgi strādāt Latvijas labā? Dzīvē taču tā notiek neatkarīgi no aktuālajiem politisko diskusiju tematiem. Zāļu vakarā iztukšots alus kauss vai kāda grādīgāka dzēriena glāze vēl neliecina par to, ka cilvēkam ir dārga tā valoda, kultūra un tauta, kuras bagātību klāstā ir Līgosvētki. Un tomēr iesilst sirds, kad redzi, ka Latvijā dažādu tautu iedzīvotāji pošas līgot. Viņpus Zilupes tādu svētku taču nav. Līgo!
