Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tiešā – jo retais savā pamatdarbā saņem pietiekamu algu, lai uzturētu ģimeni. Pārnestā – jo maize nav vajadzīga tikai miesai, bet arī garam.
Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē. Tiešā – jo retais savā pamatdarbā saņem pietiekamu algu, lai uzturētu ģimeni. Pārnestā – jo maize nav vajadzīga tikai miesai, bet arī garam.
Pēc darbadienas LLU Lauku inženieru fakultātes Vides un ūdenssaimniecības katedrā vecākā laborante Jadviga Radziņa kārtējo reizi secina: cik ātri skrien laiks, nedēļas, gadi, un izdarīt var pagūt arvien mazāk.
Uzaugusi deviņu bērnu lauku ģimenē ar stiprām katoļu tradīcijām (tuvos rados divi priesteri), vecākā māsa Jadviga radusi rūpēties par jaunākajiem brāļiem un māsām. Visu mūžu rūpēties par citiem. Dzimto sādžu Latgalē, Svariņu pagastā, sauca Dobročino, no poļu valodas «dobro čiņicj» – darīt labu. Arī tagad diplomētā agronome katedrā ir kā gādīga māte studentiem un maģistrantiem, klusa un nemanāma kā dvēsele.
Kopš mazotnes radināta agri doties pie miera, viņa prot novērtēt agrās rīta stundas. Bērnībā, tēvam dodamās līdzi pēc loma uz ezeru, viņa mācīta saskatīt saullēkta burvību, rīta rasas pērlītes tīmekļos, klausīties putnu balsis dzidrajā gaisā. Dabas varenais skaistums Jadvigai ir spēka un iedvesmas avots, kurā viņa smeļas, audzējot puķes, rušinoties dārziņā, daudz lasot un – sarakstoties.
Vēstules, šis izmirstošais žanrs, ir otrs avots, kur Jadviga gūst gan zināšanas, gan emocijas, kur arī viņa pati var dot jaunas strāvas. Vēstuļu draugi ir gleznotāji, dzejnieki, profesori, ārsti, priesteri, skolotāji, sabiedriskie darbinieki un senatore Polijā un žurnālisti Lietuvā. Viņi Jadvigu mēdz dāsni apveltīt: katra vēstule ir gaidīta dāvana, kas liek sirdī iznēsāt atbildi. Tā ir liela, netverama vērtība, kas Jadvigu bagātina, turklāt – ne vienīgā. Lielu gaišumu Jadviga smeļas dievkalpojumos, arī – dziedot baznīcas korī. Kolekcionējot un pārlūkojot reliģisku un klasisku mākslas darbu reprodukcijas, meklējot un pievienojot to autoru aprakstus. Dievmātes starojums pavada visu Jadvigas mūžu, dodot reto spēju būt labestīgai.
J.Radziņa no tēva mantojusi prasmi baudīt ne tikai dabu, bet arī vēsturisko, dokumentālo un garīgo literatūru. Viss kopā viņā veidojis lielu, neaizstājamu dzimtas māju un sakņu izjūtu. Žēl, ka paneļmājas dzīvoklī to nevar pilnībā nodot savām meitām, tomēr arī viņām no šīs izjūtas kaut kas ticis, jo nav jaukāku brīžu par tiem, kad vienkopus pulcējas visa ģimene ar bērniem un mazbērniem, kad mazmeitiņa Laine vecmāmuļu palutina ar klavierspēli, mazdēliņš Ričards ar savu enerģiju un dzīvesprieku.
Jadvigu vilinājušas arī tālas zemes, ceļojumi. Agrāk bijis vairāk iespēju ceļot – pa Latgali, Lietuvu, Krimu, Kaukāzu, Karēliju, Pēterburgu, Poliju, Austrumvāciju, Ungāriju. Visneparastākais bija brauciens uz Indiju: toreiz Jadviga visvairāk pārdzīvoja to, ka līdzās nav ģimenes, ar ko dalīties iespaidos. Tagad atlicis baudīt Latvijas jaukākās vietas – Tērveti, Pokaiņus un citas, kurp var brīvdienās aizbraukt ar auto, ja bērniem ir vaļa. Dzīve ir skarba: iespējas lielā mērā iegrožo vīra slimība… Tomēr traukties uz priekšu, izgaršot dzīvi niansēs, novērtēt tās sniegtās skopās veltes nekavē arī grūtības un pieticīgās finanses. Tā Jadviga ir uzvarējusi Naturalizācijas pārvaldes rīkotajā konkursā un par savām vēstures zināšanām ieguvusi balvu – braucienu uz Minsteri –, iepriekš ilgi darbojusies Jelgavas Poļu biedrībā. Ceļojumam gatavojoties, J.Radziņa atsvaidzināja vācu valodas zināšanas privātstundās.
Tā paiet dzīve – trauks, ko katrs piepilda pats.
