Jaunā gada pirmajā dienā piepeši atskanēja zvans, un Ivars Klaperis paziņoja skumju vēsti – savas dzīves ceļus beidzis staigāt mākslinieks Visvaldis Garokalns Kā jebkura nāve, arī šī likās piepeša, nejēdzīga.
Jaunā gada pirmajā dienā piepeši atskanēja zvans, un Ivars Klaperis paziņoja skumju vēsti – savas dzīves ceļus beidzis staigāt mākslinieks Visvaldis Garokalns Kā jebkura nāve, arī šī likās piepeša, nejēdzīga.
Lai gan pasaulē nācis Kuldīgas pusē, skolojies Liepājā, tur sācis pedagoga un mākslinieka gaitas un pēdējos gadus pavadījis Bigauņciemā, bez Visvalža Garokalna Jelgava ir neiedomājama, patukša. Tā vien liekas, ka jebkurā brīdī kaut kur pie horizonta parādīsies viņa slaidais stāvs, kā vienmēr, viņš būs eleganti ģērbies, platmalē vai ar bereti galvā, ap kaklu gara sarkana šalle. Visvaldis lepni nesa savu augumu, ar pašapziņu un pašcieņu, kā īstam vīrietim pienākas.
Jelgavai V.Garokalns atdevis savus spēka gadus, strādādams par pilsētas galveno mākslinieku, vadīdams Tautas gleznošanas studiju un Mākslinieku savienības Jelgavas organizāciju. Visvalža laikā plaši izskanēja un vienmēr lielu skatītāju pulku kopā aicināja pilsētas Mākslas dienas.
Kā akvarelistam V.Garokalna zvaigžņu stunda sākās kopš tā laika, kad viņš pievērsās latviešu strēlnieku tēmai – viņa tēvs bija streļķis, un Visvaldis allaž lepojās, ka pasaulē nācis Lāčplēša dienā. Ne uzvaras bija viņa uzmanības lokā, bet cilvēks, tās izjūtas, ko latviešu strēlnieks atliku likām izbaudīja ziemā, salā, grūtajos pārgājienos, asins izliešanas stundās. To visu Visvaldis prata akvareļos ar savu meistarību uzburt. Viņš pieskārās dvēselei.
Tādēļ viņa Jelgavas un tās apkārtnes ainavas, jūras skati, kompozīcijas ar zirgiem ir tuvas ikvienam, kas apmeklēja izstādes. Tās Visvaldis rīkoja bieži. Pēdējā lielākā bija Rīgā, Sv.Pētera baznīcā, kas atgādināja rīdziniekiem par šo veiklo akvarelistu un atklāja, ka mākslā viņš paveicis daudz, lai paliktu atmiņā ar poētisko skatījumu uz pasauli. V.Garokalns paliks un dzīvos tālāk mūsu piemiņā un savos akvareļos, kas atrodami ne vien muzejos, bet arī dažādu iestāžu telpās un gandrīz vai katrā trešajā jelgavnieka mājā.
Visvaldi, kad nonāksi Debesu valstībā, turpini apburt ar savu eleganto ieturētību, vīrišķo smaidu un turpini gleznot turienes ainavas. Kādas? Tās Tu drīz redzēsi, mēs arī – kad nu katram būs pienācis iesaukšanas laiks.
Atvadīšanās no V.Garokalna būs 6. janvārī pulksten 14 Rīgas krematorijā.
