No sarunām ar gandrīz 99 gadus veco zemūdenes «Ronis» komandieri Hugo Legzdiņu.
No sarunām ar gandrīz 99 gadus veco zemūdenes «Ronis» komandieri Hugo Legzdiņu
Kā žurnālistam man ir bijis liels gods apmēram divus gadus no ikdienas darbiem brīvajā laikā literāri strādāt kopā ar zemūdenes «Ronis» komandieri Hugo Legzdiņu. Pirms pusgada iznāca viņa grāmata «Ronis – mana būdiņa un pils». Taču mūsu pazīšanās ar šo apbrīnojami viedo vīru un viņa kundzi Elvīru turpinās. Ir jautājumi, uz kuriem abiem šiem cilvēkiem ir ļoti interesantas atbildes, kuras gan vairs nevar ieiet izdotajā grāmatā, bet tās ir vērts pierakstīt. Tuvojoties valsts svētkiem, Latvijas 84. gadadienai, lūdzu Hugo Legzdiņu pastāstīt par atmiņām, kas viņam saistās ar Latvijas prezidentiem. Interesanti, ka viņš droši vien Latvijā ir vienīgais vīrs, kas ticies ar visiem sešiem līdzšinējiem valsts augstākā amata pienākumu pildītājiem, sākot ar Jāni Čaksti un beidzot ar Vairu Vīķi – Freibergu.
Ar drebošu sirdi klauvēju pie salona durvīm
«Visspilgtākais iespaids par Jāni Čaksti man ir palicis prātā sakarā ar viņa pāragro aiziešanu aizsaulē 1927. gada martā. Tolaik mūsu zemūdeņu komandas vēl atradās Francijā. Gan «Spīdola», gan «Ronis» jau bija pilnībā uzbūvēti, un īsi pirms atgriešanās Latvijā Brestas kara ostā franču instruktoru vadībā ritēja beidzamās praktiskās apmācības zemūdeņu vadīšanā un torpēdu šaušanā. Kolīdz saņēmām ziņu par Valsts prezidenta nāvi, tā nolaidām pusmastā savu karogu. Bēru dienā pulksten 12, kā tas pieņemts šādos gadījumos, uz visiem Brestas kara ostas reidā esošajiem franču karakuģiem jūrnieki tika nostādīti goda ierindā un salutēja ar lielgabaliem. Uz līnijkuģa «Condorcet», kas bija nesalīdzināmi varenāks par mūsu turpat Francijā reizē ar zemūdenēm uzbūvētajiem mīnu traleriem «Viesturs» un «Imanta», orķestris spēlēja Latvijas himnu. Iespaidīgi. Lai cik maza bija Latvijas valsts, tai jau bija starptautiska atzinība.
Pašu prezidentu Jāni Čaksti, būdams radiotelegrāfists, Liepājas Kara flotes instruktoru skolas audzēknis, satiku 1926. gada maijā. Toreiz viņš ar pilnīgi jauno ledlauzi – prezidenta jahtu «Krišjānis Valdemārs» – devās savā pirmajā oficiālajā ārzemju vizītē uz Somiju. Saskaņā ar flotes tradīcijām valsts augstāko amatpersonu ceļā pavadīja tolaik vienīgais mūsu karakuģis «Virsaitis». Īsi pirms šīs vizītes Liepājas Kara flotes instruktoru skolai pienāca rīkojums atlasīt audzēkņus, ar kuriem varētu papildināt gan «Krišjāņa Valdemāra», gan «Virsaiša» komandas. Apmēram divdesmit cilvēku vidū tiku izraudzīts arī es.
Šajā pārgājienā man kopā ar «Kriša» (kā mēs kara flotē saucām ledlauzi «Krišjānis Valdemārs») pastāvīgo radiotelegrāfistu bija pienākums pieņemt un pārraidīt telegrammas, kā arī darboties kā signālistam, tas ir, nodot ziņojumus, žestikulējot ar karodziņiem. Kā gados un arī pēc dienesta pakāpes jaunākajam man papildu uzdevums bija atšifrētās telegrammas pienest adresātam. Uz «Kriša» atradās arī vairākas citas augstas amatpersonas – Ministru prezidents Kārlis Ulmanis, kara ministrs ģenerālis Balodis, armijas komandieris ģenerālis Berķis u.c. Epizodi, kad iznāca uzrunāt Valsts prezidentu Jāni Čaksti un Ministru prezidentu Kārli Ulmani, atceros ļoti labi. Saņēmām telegrammu, kas bija adresēta valdības vadītājam. Augstie kungi atradās «Kriša» salonā, liekas, vakariņoja (no Rīgas toreiz izgājām 12. maija pēcpusdienā). Pārbaudīju savu jūrnieka formastērpu, vai matroža krādziņš nav saburzījies u.tml. Turklāt vēl mani apskatīja virsleitnants Dišlers un ledlauža patstāvīgais radiotelegrāfists. Tad ar drebošu sirdi klauvēju pie salona durvīm. Neatceros, vai kāds atbildēja vai ne. Atvēru durvis un skaļā balsī, kā tas bija paredzēts militārajā reglamentā, prasīju: «Valsts prezidenta kungs, lūdzu atļauju kaprālim Legzdiņam ieiet!» Apkārtējie, šķiet, paraudzījās uz mani un neko neteica. Sirds drebēja. Patiesībā tai sirdij drebēt jau nu nevajadzēja, jo visi taču bijām latvieši – visi runājām vienu valodu. Redzēdams, ka Čakste sēž otrā salona galā, gar malu devos turp. Pienācis viņam klāt, teicu: «Valsts prezidenta kungs, atļaujiet griezties pie Ministru prezidenta Kārļa Ulmaņa!» Saņēmis atļauju, ja pareizi atceros, ar galvas mājienu, pagriezos pret Kārli Ulmani un nodevu viņam telegrammu.
Helsinkos kā «Kriša», tā «Virsaiša» matrožiem un virsniekiem tika rīkotas pieņemšanas ar mielastiem un dejām. Netrūka meitu, arī dzērienu, ziemeļbrieža un lāča karbonādes. Tikām pieņemti uz to labāko. Varēja just, ka somi ir ļoti, ļoti apmierināti, ka viņiem kaimiņos ir izveidojusies jauna Latvijas valsts.
Zemgals un Kviesis
Ar Latvijas otrā prezidenta Gustava Zemgala parakstu man pēc divu gadu mācībām Krišjāņa Valdemāra jūrskolā tika piešķirta leitnanta pakāpe. Atmiņā prezidents ir palicis kā cienījams Čakstes līnijas turpinātājs. Zīmīgi, ka ar viņu kopā 1929. gada maijā man uz tā paša «Krišjāņa Valdemāra» iznāca doties uz nākamo ziemeļu kaimiņvalsti Zviedriju. Mēs tolaik teicām, ka Gustavs brauca pie sava vārda brāļa. Proti, Zviedrijas tronī valdīja karalis Gustavs 5. Arī šī vizīte bija ļoti sirsnīga. Atceros, vairāki kara jūrnieki pastaigājāmies pa Stokholmu. Pēkšņi no kādas skolas (zviedriem un latviešiem vārds «skola» nozīmē vienu un to pašu) izskrēja audzēkņi, apņēma mūs draudzīgā lokā un sāka aplaudēt.
Ar Gustavu Zemgalu personīgi runājis neesmu, taču no skata atceros viņu ļoti labi. Par Čaksti viņš bija drusku druknāks, arī ģērbās līdzīgi. Tā laika kungiem raksturīgā cilindra uz kuģa gan viņiem nemanīja.
Mazāk atmiņā palicis Alberts Kviesis. Taču jādomā, ka pilī kādā pieņemšanā esmu, vismaz sasveicinoties, priekšā stādījies arī viņam. Man vēl kaut kur mājas arhīvā vajadzētu būt prezidenta parakstītajam ielūgumam. Mums, zemūdeņu diviziona virsniekiem, bija tāds gods, ka uz šādām reizēm tikām aicināti. Zināms, ka prezidents Kviesis nomira Otrā pasaules kara laikā uz vācu kuģa brīdī, kad tas kopā ar bēgļiem atstāja Rīgas ostu. Viņa sirds šķiršanos no dzimtenes pārdzīvot nespēja.
Mēs dēlam devām vārdu Kārlis
Par Kārli Ulmani varu stāstīt daudz. Pirmo reizi viņu redzēju 1920. gadā, kad gāju Lēdurgas Draudzes skolā. Prezidents kopā ar saviem pavadoņiem bija atbraucis uz Lēdurgu vadīt kādu sapulci un guva lielu piekrišanu. Viņam gan bija arī nelabvēļi, kas starp Lēdurgu un Vidrižiem bija nogāzuši pāri ceļam koku, taču Ulmanis ar savu mašīnu šim šķērslim tika garām.
1934. gada 15. maijs mums, flotes virsniekiem, bija negaidīts, tomēr jutāmies lepni, ka šādas iekārtas izmaiņas ir notikušas. Bija pagalam apnikušas deputātu pļāpas, kurās bieži vien nicīgi tika skarta arī armija un flote. Piemēram, bija tāds gadījums, kad «Virsaiša» komandai no neaizskaramajiem krājumiem izdeva biskvītus. Tas taču katram skaidrs, ka ilgāku laiku stāvējušie produkti periodiski ir jāatjauno. Sociāldemokrāti gan šajā sakarā savā laikrakstā ņēmās rakstīt, ka «Virsaiša» komandai tiek dota veca pārtika un galu galā, ka vispār mūsu kara flote nekam neder.
15. maija apvērsumu Ulmanis nokārtoja ģeniāli – bez neviena asins piliena. Pēc tā valsts saimniecība attīstījās ļoti konstruktīvi. Ar tagadējo prātu man ir skaidrs, ka Saeima tomēr ir demokrātijas pamats un ka tā jāpieņem ar visiem tās trūkumiem, kas bija gan tolaik, gan ir tagad. Jāprot ar tiem sadzīvot. Taču tolaik Eiropā bija arī cits vēsturiskais fons. Piemēram, Polijā pie varas bija nācis maršals Pilsudskis, līdzīgi parlamenti bija likvidēti arī Lietuvā, Igaunijā, Itālijā, Vācijā.
Par Ulmaņa valdīšanas bēdīgo galu es domāju, ka viņš tika varmācīgi piespiests parakstīt rīkojumus par tā saucamajām jaunajām Saeimas vēlēšanām, aizsargu organizācijas likvidēšanu u.tml.
1947. gadā, kad komunisms ziedēja un gāja plašumā, avīžu karikatūrās Kārlis Ulmanis bija ielikts mēslu vedamā ķerrā un vests uz izgāztuvi, mēs savam dēlam devām vārdu Kārlis.
Atjaunojot Latviju
Atjaunotās valsts prezidents Guntis Ulmanis šajā amatā bija astoņus gadus. Ja nemaldos, šajā laikā viņam bija 60 ārzemju braucienu, kuros varēja daudz ko darīt latviešu tautas interešu aizstāvībā. Diemžēl viņš palika ļoti kūtrs, atturīgs. Avīzēs publicētais visai nepiedienīgais skats, kur Guntis Ulmanis Izraēlā guļ sāļajā ezerā – Nāves jūrā – un lasa avīzi, liecina par to, ka viņam vajadzēja būt uzmanīgākam attiecībās ar presi.
Guntis Ulmanis man pilī ir pasniedzis Triju Zvaigžņu ordeni (to H.L ir pasniedzis arī Kārlis Ulmanis – red.). Toreiz, dzerot šampanieti, viņš ar kundzi Ainu mani uzrunāja pareizi – kā zemūdenes «Ronis» komandieri, diemžēl ordeņa diplomā kļūdaini ierakstīts vārds «kapteinis».
Par tagadējo prezidenti Vairu Vīķi – Freibergu es varu teikt tikai labu. Viņa ir ļoti enerģiska un cienījama, drosmīgi sauc lietas īstajā vārdā. Viesojoties Igaunijā, viņa skaidri pateica, ka mūsu iespējamais ienaidnieks ir Krievija. To rāda gan vēsture, gan vairāku mūsdienu Krievijas politiķu uzvedība. Beidzamajā laikā esmu atklājis, ka mēs dažādi saprotam vārdu «integrācija». Mūsu valsti nevar salīdzināt ar Ameriku, kur iebraucot ir integrējušās daudzas dažādas tautas. Mums iznāk integrēt galvenokārt vienu – krievu tautu. Turklāt turpat blakus ir lielā Krievzeme, kas rada pilnīgi citu situāciju.
Varu palielīties, ka līdz Vairai Vīķei – Freibergai nonāca ziņa par Elvīras un manu kāzu jubileju. 2001. gada 5. aprīlī apritēja 60 gadu, kopš mēs abi klusi, bez lieciniekiem sarakstījāmies. Todien viņa kopā ar jūrniekiem ieradās mūs apsveikt.»
