Esmu privatizējusi dzīvokli un ierakstījusi to Zemesgrāmatā. Privatizācijas procesā visi ar mani kopā dzīvojošie ar saviem parakstiem ir apliecinājuši, ka piekrīt tam, ka turpmāk dzīvoklis ir mans īpašums.
Esmu privatizējusi dzīvokli un ierakstījusi to Zemesgrāmatā. Privatizācijas procesā visi ar mani kopā dzīvojošie ar saviem parakstiem ir apliecinājuši, ka piekrīt tam, ka turpmāk dzīvoklis ir mans īpašums. Un es, naivā, domāju, ka tā tas tiešām ir. Saskarsme ar Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvaldi (NĪP) manas ilūzijas sagrāva vienā piegājienā. Radusies nepieciešamība manā dzīvoklī pierakstīt vedeklu, turklāt vedeklas iespējas sākt strādāt liek to darīt ātri. Dēls dzīvoklī ir pierakstīts. NĪP man tika paziņots, ka visiem dzīvoklī pierakstītajiem personīgi jāierodas pārvaldē un ar savu parakstu jāapliecina, ka piekrīt pierakstīšanai. Tā varbūt nebūtu problēma, bet tikai neērtība, kaut arī absurdas prasības radīta, ja visi dzīvoklī pierakstītie mitinātos Jelgavā. Bet mana meita pašlaik dzīvo ASV un vēl viens dzīvoklī pierakstītais dzīvo un strādā Cēsu rajonā. Lai gan patiesībā tam nav nekādas nozīmes, jo dzīvoklis ir mans privātīpašums, pār kuru pilnīgas varas un jebkura lēmuma pieņemšanas tiesības man garantē Latvijas Republikas Civillikums:
«927. pants.Īpašums ir pilnīgas varas tiesības pār lietu, tas ir, tiesības valdīt un lietot to, iegūt no tās visus iespējamos labumus…»;
«1038. pants. Īpašnieks var viņam piederošo lietu valdīt, iegūt tās augļus, izlietot to pēc sava ieskata savas mantas pavairošanai un vispār to lietot visādā kārtā, kaut arī no tā rastos zaudējumi citai personai.»
Saskaņā ar minētajām Civillikuma normām jebkura manu tiesību ierobežošana uzskatāma par pretlikumīgu un juridiski man ir tiesības vērsties tiesā, lai panāktu šā aprobežojuma novēršanu.
Ja kādam ir pretenzijas pret maniem lēmumiem attiecībā uz man piederošo privātīpašumu, tad strīdu var izšķirt tikai un vienīgi tiesa, nevis NĪP ierēdnes, kas nevarēja uzrādīt nevienu dokumentu, kas apliecinātu, ka viņām ir tiesības pieprasīt maniem ģimenes locekļiem personīgi ierasties pārvaldē vai arī ka paraksts jāapstiprina notāram.
Attiecībā uz pašvaldības īpašumā esošajiem dzīvokļiem, iespējams, ka nepieciešami kādi pieraksta likumību kontrolējoši mehānismi. Bet tas ir dzīvokļu īpašnieku, tas ir, pašvaldības ziņā. Likuma priekšā man kā sava dzīvokļa īpašniecei un pašvaldībai kā sev piederošā īpašuma īpašniekam attiecībā uz lēmumu pieņemšanu īpašuma sakarā ir pilnīgi vienādas tiesības. Kādēļ manējām tiek patvaļīgi šķaudīts virsū? Un vispār, kur loģika prasībai par dzīvoklī jau pierakstīto parakstīšanos pieraksta sakarā? Vienā gadījumā varbūt tiešām iespējams, ka, kādu pierakstot, kāda cita tiesības tiek aizskartas, bet tikpat labi var būt arī tā, ka kāda tiesības tiek aizskartas, nepiekrītot pierakstam. Kas tad lemj par atteikuma objektivitāti? Saskaņā ar Civillikumu šādus strīdus var atrisināt tikai tiesa. Bet te pavisam vienkārši paszinēm atļautas tiesas funkcijas, turklāt atbildību par lēmumu, vai cilvēku dzīvoklī pierakstīt vai nepierakstīt, nemaz neparedzot.
Vai tā nav patvaļa un ņirgāšanās par cilvēkiem? Pieļauju, ka ne jau paszines izdomājušas šādu kārtību. Bet ņirgāšanās ir tik un tā, lai arī kādā līmenī lēmums par šādas prakses ieviešanu būtu pieņemts. Ja jau tiek apšaubīts mans godaprāts attiecībā uz manu lēmumu pierakstīt savā dzīvoklī vedeklu, kas tad kontrolē NĪP darbinieku godaprātu attiecībā uz katra pašrocīgo parakstu? Vai tad parakstīšanas fakts tiek iemūžināts videofilmā? Kas pēc tam var pateikt, ka papīrs parakstīts tiešām NĪP sienās?
Jelgavas NĪP pārvaldnieks, gribēdams būt pretimnākošs, pieņēma it kā kompromisa lēmumu – tik un tā gala vārdu pierakstīšanas sakarā pieņemot Municipālās policijas priekšnieks, tad lai dodoties pie viņa. Ja atļaušot, tad arī dokumentus sagatavošot. Manā klātbūtnē tika zvanīts policijas priekšniekam un situācija izklāstīta. Es stāvēju pietiekami tuvu, lai dzirdētu atbildi, kas apmēram skanēja tā: «Man ir vienalga, lēmumus taču pieņemat jūs, es tikai parakstu.» Tomēr man tika ieteikts doties pašai pie policijas priekšnieka un visu izrunāt. Gatavojos to darīt, bet tad atcerējos, ka viņš teica: man vienalga. Sapratu, ka nekur neiešu. Kādēļ man jāiet kaut ko diedelēt, tā sevi pazemojot? Policijas priekšniekam tik un tā ir vienalga. Turklāt pilnīgi pamatoti ir vienalga, jo īpašums taču ir mans!
Starp citu, teicieni «man vienalga» un «mani tas neinteresē» bija tie, kas man visvairāk bija jādzird Jelgavas NĪP. Darbiniecēm bija vienalga, kas manā dzīvoklī ir pierakstīts, viņām bija vienalga, kādas sekas būs atteikumam, un viņām bija vienalga, vai prasība visiem ģimenes locekļiem ierasties ir loģiska vai nav. Viņām ir dota vara man atteikt. Bet «vienalga» apvienojumā ar jebkuru varas pakāpi ir ļoti bīstama lieta.
Mani pārsteidz cilvēku padevība līdzīgām parādībām. Par kādu tautas atmodu mēs spriežam, ja šādas lietas tiek pieņemtas bez ierunām? Manas tiesības tiek apsmietas, bet es klusēju. Laikam jau līdzīga rakstura parādības ir tik ierastas un protesti liekas tik bezcerīgi, ka cilvēki mīļā miera labad kavē savu laiku, bieži vien izdod arī naudu, lai izpildītu kādu absolūti neloģisku prasību. Bet tie ir ne tikai skumji, bet arī bīstami simptomi. Kamēr katrs cilvēks šajā valstī netiks cienīts kā personība un mēs paši to pieļausim, mēs kopumā esam niecība.
