Lai arī neatkarīgajā Latvijā būs aizvadīti 10 gadi, ir lietas, kas palikušas tradicionāli nemainīgas.
Lai arī neatkarīgajā Latvijā būs aizvadīti 10 gadi, ir lietas, kas palikušas tradicionāli nemainīgas. Joprojām atrodas cilvēki, kuru sirdīs 1. maijs uzjundī siltas jūtas. Tas, ka sociāldemokrāti 1. maijā rīko konferenci, nevienam pārsteigumu nerada. Drīzāk jābrīnās par akūto vajadzību apspriest jaunizstrādāto Satversmes projektu, tā arī nepaskaidrojot, ar ko tad slikts pašreiz spēkā esošais valsts pamatlikums. Tomēr Satversmes projekts nav vienīgā LSDSP sāpe. Partijai sāp arī «Latvijas kuģniecības» (LK) neizdevusies privatizācija. Sāp tik stipri, ka jādzied. Un jādzied nevienam citam kā pašam Žoržam Siksnam, kas, kā vēstī BNS, kāpa uz VEF Kultūras pils skatuves, dziedādams padomju laikos tik populāro hītu «Mans kuģis tālu jūrā», veltot to «LK» privatizācijai.
Ja runā par neveiksmīgi ieilgušo «LK» privatizāciju, pirmais, kas duras acīs, ir šā valstiski saimnieciskā jautājuma lielā politizācija. Jā, darījums nav noticis, jo neviens no pretendentiem piektdien līdz bankas slēgšanai nebija iemaksājis izsoles drošības naudu Privatizācijas aģentūras (PA) kontā Latvijas Krājbankā, taču daudzie viedokļu izteicēji nav ķērušies pie tīri ekonomisku cēloņu iztirzāšanas.
Nenotikušam darījumam tirgus ekonomikā parasti ir divi cēloņi. Vai nu nav pieprasījuma pēc piedāvātās preces, vai arī tās cena ir nesamērīgi augsta. Tā kā divu «LK» privatizētgribētāju piedāvājumi atbilda PA izvirzītajiem noteikumiem, nav pamata runāt par pieprasījuma trūkumu. Pieprasījums bija, tātad atliek runāt par otro faktoru – PA noteiktās «LK» akciju cenas nepamatotību to tirgus vērtībai. Protams, Saeimas opozīcijas aktivitātes un arī «tēvzemiešu» odiozie bezpierādījumu paziņojumi par potenciālo korupciju «LK» privatizācijas gaitā nevairoja uzņēmuma akciju tirgus cenas kāpumu. Tāpat kā opozīcijas prātuļojumi par to, ka «LK» privatizācija varot izrādīties lakmusa papīrs Andra Bērziņa vadītās valdības stabilitātei. Starp citu, vienīgais labums no «LK» privatizācijas izgāšanās pagaidām ir valdības stabilitāte un neatkarība no lielo uzņēmumu privatizācijas.
No pašreizējās situācijas ar steigu jāmeklē izeja, un te nu gan PA un EM speciālistiem ir īstā reize likt lietā savu kompetenci, jo laiks argumentu piespēlēm ir beidzies. Tas būtu jāsaprot arī premjeram A.Bērziņam, kura vadītajam kabinetam nu ir pamats pārmest nespēju nodot «LK» privatizācijai un sekmīgi pabeigt to.
Opozīcija, domājams, nekavēsies situāciju izmantot savā labā un paziņot, ka «LK» ir atstājama valsts īpašumā. Varbūt būs mēģinājumi šajā jautājumā sarīkot referendumu, galu galā nākamās Saeimas vēlēšanas nav aiz kalniem, un sociāldemokrātu uzvara Rīgā marta pašvaldību vēlēšanās, šķiet, ir tikai vairojusi šā politiskā spēka pretenzijas uz varu. Un te savs vārds būtu sakāms vēlētājiem, jo ir jāizvēlas piesaistīt investorus lielajiem uzņēmumiem vai aizbaidīt tos; ieturēt kursu attīstītas tirgus ekonomikas virzienā vai arī saglabāt kaut kādu pusnesaprotamu postpadomju tirgus ekonomiku ar nemitīgu valsts iejaukšanos tajā. Pēdējā gadījumā Latvijai var gadīties būt brīvai no ārvalstu investīcijām un investoriem. Tāpēc varbūt nav vērts dziedāt padomjlaiku vecās dziesmas.
