Dzirdot, ka nu jau 359 cilvēki Jelgavas slimnīcā parakstījuši atbalsta vēstuli vērienīgā kukuļņemšanā aizdomās turētajam Andrim Ķipuram, ne man vienīgajai ataust atmiņā stāsts par līdzīgu vēstuli atjaunotās Latvijas pirmajos gados. Toreiz arī vairāk nekā 300 ietekmīgu cilvēku, tostarp labi zināmu politiķu, šādā veidā nekautrējās aizstāvēt par Latvijas reketa karali dēvēto un vēlāk par izspiešanu notiesāto Ivaru Haritonovu. Viņš bija sodīts arī par huligānismu un izvarošanu. Pirms trim gadiem arī vairāk nekā trīs simti cilvēku ar vēstules palīdzību pauda atbalstu par kukuļņemšanu apsūdzētajam bijušajam Rīgas Domes Pilsētas attīstības departamenta direktora vietniekam Pēterim Strancim, prasot mainīt drošības līdzekli. P.Strancis tagad ir notiesāts ar sešiem gadiem cietumsoda. Esam nežēlīgi, anonīmos komentāros apspļaudot cits citu internetā (palasiet kaut vai gānīšanos portālos par slimnīcā pēc maratona nonākušo Rīgas mēru Nilu Ušakovu), taču izceļamies ar apbrīnojamu līdzcietību, kad runa ir par nopietniem noziegumiem, ieskaitot kukuļņemšanu. Nav šaubu, ka Andris Ķipurs ir prasmīgs ārsts un labs personāla vadītājs. Tomēr paliek neatminama mīkla, kā vairāk nekā 300 slimnīcas darbinieku var parakstīties zem vārdiem «neapšaubām Dr.Ķipura godīgumu». Vai viņi tiešām zina visu, kas notiek slimnīcas vadītāja kabinetā un ārpus tā? Prasot Ķipuru kā vienīgo slimnīcas vadītāju, darbinieki faktiski pasaka, ka šajā amatā var strādāt arī likumpārkāpējs. Bieži attaisnojamies, ka kukuļošana ir padomju laika mantojums, no kura grūti tikt vaļā. Apbrīnojamā iecietība pret nelegālās naudas ņēmējiem un devējiem vedina domāt, ka to nemaz nevēlamies.
