Kā atbildēsiet uz jautājumu – kas ir Meteņi? Tie ir kristīgās baznīcas svētki, vai to saknes meklējamas mūsu senču pagāniskajās izdarībās? Bet kā tad ir ar Pelnu dienu? Kāpēc tieši pelnu? Protams, daudziem šie jautājumi šķitīs bērnišķīgi un pat aizvainojoši. Tiešām, kā var to nezināt! Bet nezina jau arī, jo ir pietiekami daudz cilvēku, kam šīs svētku ieražas neizraisa nekādas emocijas. Toties viņi būs lieliski informēti par to, kas bijis Svētais Patriks un kāpēc īri katru gadu atzīmē viņa vārdadienu. Tāpat labai daļai mūsu līdzcilvēku ir pilnīgi skaidrs, kāpēc oktobra beigās jāizgriež ķirbī spocīgi sejas vaibsti, pašiem jāietērpjas jancīgā apģērbā, bet bērniem pie kaimiņiem jāiet diedelēt bonbongas. Kur nu vēl Lūcijas diena decembrī un «sirsnīgā» Valentīndiena 14. februārī! Laikam paliek vēl liels lērums neminētu atzīmējamo dienu, kas pēdējos pārdesmit gados itin veiksmīgi sākuši aizstāt mūsu pašu Meteņus. Laikam nopietns darbs vēl priekšā etnopsihologiem, lai atbildētu uz jautājumu, kāpēc Helovīns jeb Visu svēto nakts izdarības mums liekas labākas un atraktīvākas par pašu tautai tradicionālo iešanu ķekatās. Vai tiešām 50 padomju okupācijas gadu uzspiestā aizmiršanas politika bijusi pietiekama, lai no tautas atmiņas pazustu tūkstošiem gadu vecas tradīcijas? Paliek atklāts arī jautājums, vai tas, ko šodien dara tie nedaudzie entuziasti, ir pietiekami, lai aizmirstās tradīcijas atdzimtu.
