Likumsakarīgi daudziem pirmais jautājums, kas varēja rasties, iepriekšējās nedēļas nogalē uzzinot par kārtējo neveiksmīgo «Latvijas kuģniecības» privatizāciju, bija noskaidrot, kas īsti tajā ir vainojams.
Likumsakarīgi daudziem pirmais jautājums, kas varēja rasties, iepriekšējās nedēļas nogalē uzzinot par kārtējo neveiksmīgo «Latvijas kuģniecības» («LK») privatizāciju, bija noskaidrot, kas īsti tajā ir vainojams. Kā izrādījās, no amatpersonu puses vainot var, ko vien vēlies, taču tas nekādu skaidrību neviesīs. Lai kā arī nebūtu ar šīs neveiksmes cēloņiem, vismaz tagad vari diezgan skaidri spriest par visām puspatiesībām un miglainajām lietām, kas ap uzņēmuma privatizāciju bija uzkurinātas.
Pirmkārt, (un galvenokārt) ikvienam neticīgajam tagad ir skaidri redzams, ka nav piepildījusies provokatoru («sociķu», atsevišķu «tēvzemiešu» trubadūru, kā arī proventspilnieciskās preses personā) jau iepriekš pesimistiskās prognozes, proti, ka «LK» privatizācijas noteikumi tika gatavoti vienam konkrētam stratēģiskajam investoram (klīda runas par «LUKoil» meitas uzņēmumu «Artic Tanker», pēc tam par «Iteras» ieinteresētību, vēl arī tika minēta kāda arābiskas izcelsmes kompānija…). Taču, kā izrādījās, šāds pieņēmums ir tīrs fantāziju auglis un nekas vairāk. Drīzāk tad varētu teikt, ka «LK» privatizācijas noteikumi bija sagatavoti nevienam, ja jau atbaidīja divus potenciālos stratēģiskos investorus. Sagruva arī skeptiķu pārliecība, ka uzņēmuma kontrolpaketes sākumcena ir noteikta pārāk zema. Kā redzējām, tā bija noteikta pārāk augsta.
Otrkārt, «LK» neveiksmīgā privatizācija atklāja kvēlā hokejfana Aigara Kalvīša
