Noslēdzies Latvijas amatierteātru iestudējumu skates «Gada izrāde 2012» otrais, reģionu posms. Skates finālā 6. un 7. aprīlī Dailes teātrī Rīgā būs skatāmas izrādes: – Lauris Gundars «Septītais» (Sabiles amatierteātris, režisore Inga Krišāne); – Hermanis Paukšs «Vai tev tas neliekas dīvaini, Rodžer?» (Liepājas Tautas mākslas un kultūras centra Jauniešu teātra studija, režisors Juris Ločmelis); – Mārtiņš Zīverts «Kāds, kas slēpjas tumsā» (Ventspils teātris, režisors Agris Krūmiņš); – latgaliešu autoru dzejas izrāde «Piļsātā nikod napalīk tymss» (Rēzeknes Tautas teātris, režisore Māra Zaļaiskalns); – Gunita Groša «Leģenda par cīkstoni Mariju» (Smiltenes Tautas teātris, režisors Agris Māsēns); – Andrejs Zinčuks «Mērkaķīte» (Valkas pilsētas teātris, režisors Aivars Ikšelis); – Mārtiņš Zīverts «Kropļi» (U.Sedlenieka Alūksnes Tautas teātris «Slieksnis», režisore Daiga Bētere);- Mārtiņš Zīverts «Minhauzena precības» (Ādolfa Alunāna Jelgavas teātris, režisore Lūcija Ņefedova); – Anšlavs Eglītis «Bezkaunīgie veči» (Ausekļa Limbažu teātris, režisore Inta Kalniņa);- muzikāls stāsts par Jāni Ziemeļnieku «Naktsstaigulis» (Jūrmalas teātris, režisors Aigars Balulis.Priecājoties par vēl joprojām «sirdī jelgavnieka» Agra Krūmiņa Ventspils teātrī iestudētās M.Zīverta «Kāds, kas slēpjas tumsā» panākumiem, varam apsveikt mūsējos – režisores Lūcijas Ņefedovas 80 gadu jubilejai veltītās «Minhauzena precības» ir vienīgā Zemgales izrāde, kas tikusi līdz skates finālam. Pavisam saspringtā darbu ritmā izdevās noķert pašu Minhauzenu – Alunāna Jelgavas teātra aktieri Edgaru Sondoru.«Sāku bažīties, kā tas būs – ja svētdien TV3 «Koru karos» Dobeles Violeto ceriņu kori, kurā piedalos, neizbalso, tad būs ļoti stipri jādomā, kā laiku 7. aprīlī «sabīdīt» tā, lai paspētu gan Minhauzenu uz Dailes teātra skatuves nospēlēt, gan kārtējā «Koru karu» pārraidē piedalīties,» prāto Edgars.- Alunāna teātrī neesi pārāk sen, bet pamanīt uz skatuves tevi var visai daudzās lomās. Kāds bija pats sākums?Mans gadījums ir ļoti vienkāršs – kad mācījos Jelgavas 4. vidusskolas 10. klasē, draudzene sāka darboties režisora Arvīda Matisona vadītajā studijā. Es pats pret teātri un tamlīdzīgām lietām biju noskaņots ļoti skeptiski. Esmu nācis pavisam no citas vides, no aprindām, kam ar mākslu ir visai maz sakara. Mans tēvs, piemēram, ir izteikti pragmatisks cilvēks.Arvīds Matisons tolaik iestudēja Šekspīra «Divpadsmito nakti», un pēkšņi režisors man piedāvāja «ielēkt» vienā lomā, un tā Pirāts pirms sešiem gadiem kļuva par manu debiju uz Alunāna teātra skatuves.- Un kā tava skepse pret teātri un citām mākslām?Attieksme, protams, mainījās. Pamazām sāku rakstīt arī dzejoļus. Par to galvenokārt jāpateicas latviešu valodas un literatūras skolotājai Sanitai Baltiņai, kura mani iedvesmoja šim pasākumam. Turklāt ne tikai liekot labas atzīmes par maniem dzejoļiem, bet iesakot šo nodarbi turpināt.- Vai klausīji padomam un turpini dzejot?Divreiz mēnesī pat braucu uz Literāro akadēmiju, kas darbojas Rakstnieku savienības paspārnē. Tur Eduards Aivars (jeb jelgavnieks Aivars Eipurs) pagājušajā rudenī atļāvās pateikt, ka es pirmo reizi trīs vai četru gadu laikā esmu uzrakstījis īstu dzejoli. Tā ka progress ir.Nevar teikt, ka sevišķi daudz par to pārdzīvotu, bet šad un tad tomēr gadās «uzskumt», kad padomāju – vai tikai neesmu pievērsies pārāk daudzām lietām uzreiz. Kaut kas patīk mūzikā, kaut kas literatūrā, kaut kas teātrī…- Cik lugās esi spēlējis pirms «Minhauzena precībām», lomas mēdz skaitīt?Pēc «Divpadsmitās nakts» spēlēju izrādē «Atdodiet vecmāmiņu», bet tas notika Zaļenieku amatierteātrī. Alunāna teātrī bija «Cilvēks no Lamanšas», «Mirandolīna». Neliela lomiņa «40 karātos», bijušas jau arī visādas pēkšņās ielēkšanas, kā «Muceniekā un muceniecē». Vēl bija Čehova «Trīs māsas», ko gan spēlējām maz. Toties Kristīnes Zotovas iestudēto «Kad čūska Zane grib gulēt» esam rādījuši visvairāk. Varbūt tāpēc, ka šo Hermaņa Paukša lugu esam spēlējuši visdažādākajās vietās, bet dažreiz sagadās tā, ka it kā vienkārša izrāde ir iedarbīgāka par pasaules klasiku.Ja runājam par klasiku, esmu «ielēcis» arī Gorkija «Dibenā», bet tas ir īpašs stāsts. Lai cik tas nebūtu dīvaini, man šī traģiskā izrāde šķita pat nedaudz smieklīga. Es gan daudz ko no teātra vēl nesaprotu, bet, manuprāt, lai nospēlētu traģēdiju, jābūt ļoti spēcīgai režijai un aktieriem. Ja kaut kas nesanāk, tad no malas izskatās smieklīgi. Arvīds Matisons man palūdza lomu iemācīties trijās dienās, jo iepriekšējam tēlotājam pēkšņi vajadzēja doties kaut kur prom no Jelgavas.Manam varonim kurpniekam Kļeščam jeb Andrejam Mitričam ir ļoti slima sieva, tāpēc arī viņš, vismaz no ārpuses, vienmēr ir saīdzis un riebīgs. Nemitīgā liktenīgā mirkļa gaidīšana manam varonim sagādā ciešanas, un, kad tas notiek, pēc nelielas pauzes psiholoģiski seko tāds kā atvieglojums.Līdzīga situācija bija ar manu tēva brāli, kurš bija ļoti slims. Atzīšos, es, jaunāks būdams, no šīm ģimenes likstām toreiz norobežojos, it kā tās mani neskartu. Kad «ielēcu» Kļešča lomā, pār mani pēkšņi nāca tāda kā apskaidrība – sapratu gan savu varoni, gan šo situāciju. Atceros, aizbraucu un izrunājos ar tēva brāli. Tā bija fantastiska saruna.Ar šo garo pastāstu gribēju pateikt, ka teātris man ir kaut kas cits nekā tikai loma un vēlēšanās tikt uz skatuves.- Bet, ja neviens neskatītos, diez vai gribētos kāpt?Protams, teātris nevar pastāvēt bez skatītāja. Jautājums ir par to, kāpēc mēs to darām. Filmējoties šovā, rodas nedaudz cits iespaids, tāpēc, atklāti sakot, esmu pat nedaudz vīlies, ka iesaistījos. Mans mērķis nav par katru cenu «ielīst televizorā».- Tu runā par «Koru kariem»?Par tiem pašiem. Neslēpšu, tā kā agrāk nekādos šovos nebiju piedalījies, man vienkārši gribējās pamēģināt. Ar dziedāšanu esmu draugos jau no bērnības, vienīgi varbūt neesmu gājis to profesionāli pareizo ceļu un virzienu. Ir man arī sava grupa, vienkārši pašreiz ir tāds periods, kad nespēju izbraukāt uz mēģinājumiem.Ar kori sanāca nedaudz līdzīgi kā ar Alunāna teātri – mans kolēģis Kaspars Brūvelis palūdza uzfilmēt video, ko aizsūtīt kora vadītājai. Pie viena es pats kaut ko iedziedāju, aizsūtījām arī to, tā nu Dobeles Violetajā ceriņu korī iekļuvām abi.- Esi piedalījies vēl kādā projektā – «HUGO».To rīkoja portāls diena.lv. Aizgāju uz pirmo atlases kārtu, pēc tās mani uzaicināja arī uz otro, bet tālāk neturpināju. Īsti nebija ne laika, ne vēlēšanās.- Ja teātris, cik var saprast, tev tomēr svarīgāks par šoviem un citiem projektiem, vai neesi domājis par profesionālo skatuvi?Bet tikai saistībā ar aktiera profesiju, režisors gan nekādā gadījumā negribētu būt. Esmu domājis par Latvijas Kultūras akadēmiju. Ne ar ko citu kā kādu no mākslas veidiem savu turpmāko dzīvi nevarētu saistīt.To saprotu, jo nu jau gadus sešus studēju tiesību zinības biznesa augstskolā «Turība». Kad iestājos, vēl ar kultūras un mākslas sfērām nebiju tiktāl satuvinājies kā tagad, un, ņemot vērā manu pragmatisko ģimeni, šāda izvēle toreiz šķita pavisam loģiska. Arī tagad loģika prasa, ka diplomu dabūt tomēr vajadzētu pacensties.Tagad varu gudri pamācīt visus, kuri beidz vidusskolu, – pirms stājaties augstskolā, kārtīgi apdomājiet, ko īsti vēlaties! Labāk nesteigties, nekā trešajā kursā apjēgt, ka tas, kam tērējat savu laiku un citus resursus, nemaz nav priekš jums.- Tev tātad tuvāks Minhauzens.Var teikt arī tā. Ir jau taisnība, ka aktierim katra loma jāprot padarīt par savējo. Uzreiz nemaz tā gluži nebija. Es sapratu, kas notiek lugā «Minhauzena precības», bet nevarētu teikt, ka ļoti labi sapratu pašu Minhauzenu. Atceros, kad mēģinājumos, sākot lasīt lugu, nonācu līdz lielajam Minhauzena monologam, pirmo reizi tā pa īstam kaut ko jutu. Nevis iedomājos, bet tieši sajutu. Nu man tā loma ļoti patīk, Minhauzens mani uzrunā.Neslēpšu, ka 7. aprīli gaidu ar nepacietību. Spēlēt skates finālā un Dailes teātrī ir īpaša atbildība. Zinu, ka būs arī stresiņš. Katrā ziņā man liels prieks par to.- Minhauzens ir labais vai sliktais varonis?Protams, ka labais. Jā, viņš ir kauslis. Jā, viņš ir pļēgurs. Bet mana varoņa monologā un vēl vairākās izrādes vietās atklājas, ka viņš nemaz nav nelabojams melis, bet ļoti godīgs sapņotājs. Minhauzens vienkārši ir ļoti tālu aizdomājies. Viņš arī godīgi atzīstas – esmu jums reizēm melojis, bet ar to vienkārši gribēju pateikt, ka sals, lūk, bija tik briesmīgs, ka izrunātie vārdi grabēdami krita zemē, nesasnieguši klausītāju…
