Kopš pieminētās programmas pieņemšanas pagājuši trīs gadi, taču stāvoklis lauksaimniecībā ir kļuvis vēl bēdīgāks, uzskata Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (tātad, Latvijas zemnieku «izlases») pārstāvji.
Kopš pieminētās programmas pieņemšanas pagājuši trīs gadi, taču stāvoklis lauksaimniecībā ir kļuvis vēl bēdīgāks, uzskata Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (tātad, Latvijas zemnieku «izlases») pārstāvji.
Ar graudaugiem apsēto platību kļuvis mazāk par 67 500 hektāriem, graudu kopievākums krities par 120 000 tonnām. Slaucamo govju skaits sarucis par 58 000, līdz ar to par 162 000 tonnām samazinājusies piena ražošana.
Pēdējos gados gaļas patēriņa bilancē pašražotā produkcija ir vien 41 procents! Turklāt, ja iedzīvotāji varētu atļauties gaļu pirkt un ēst atbilstoši fizioloģiskajām vajadzībām, nevis niecīgajiem ienākumiem, tad patlaban mēs varētu nodrošināt tikai 30 procentu no kopējā patēriņa. Mazliet labāk ir ar piena produktiem, taču arī šajā produktu grupā patēriņa fizioloģiskās vajadzības tiek nodrošinātas tikai par 59 procentiem. Ievērojiet: tā tas ir 21. gadsimtā tradicionāli agrārā valstī.
Sadarbības padome saskata vairākas iespējas, kā uzlabot lauksaimnieciskās ražošanas motivāciju, kādi bremzējošie faktori būtu jānovērš.
1. Nemitīgais ražošanas resursu cenu pieaugums, kuru nekompensē lauksaimniecības produktu cenas.
2. Iekšējā tirgus neaizsargātība pret ārvalstu subsidētās pārtikas ieplūšanu.
3. Lauksaimniecības īpatnību neievērošana nodokļu politikā.
4. Lauku iedzīvotāju interešu ignorēšana, slēdzot starpvalstu līgumus un īstenojot dažādus pašmāju projektus.
1.
Pirms pāris gadiem piedzīvojām cenu kritumu praktiski visai lauksaimnieciskajai produkcijai, un tās joprojām nav atgriezušās iepriekšējā līmenī. Lai atjaunotu motivāciju darbam laukos, produkcijas ražošanai, valsts institūcijām ekonomiski un administratīvi jānovērš diskriminējošā situācija, kad citas nozares savas cenas un tarifus nosaka pēc principa «par visu jāmaksā tik, cik tas maksā», kad lauksaimniecības izejvielu pārstrādes uzņēmumi un pārtikas tirgotāji savas peļņas interesēs kā galveno sviru izmanto cenu lauku ražotājiem iepērkamajai produkcijai, bet pārstrādātāju un tirgotāju diktētā cena bieži nekompensē lauku ražotāju izdevumus (nemaz nerunājot par līdzekļu atlikumu ražošanas tālākai attīstībai).
Turpat piecus gadus pēc Lauksaimniecības likuma pieņemšanas netiek pildīta tajā ietvertā prasība: Ministru kabinetam apstiprināt noteikumus lauksaimniecības produktu cenu un lauksaimniecībā izmantoto ražojumu un pakalpojumu cenu un tarifu paritātes nodrošināšanai.
Parastais aizbildinājums – Latvijai nav tāda ekonomiskā potenciāla citās nozarēs, lai jūtami atbalstītu lauksaimniecību. Taču līdzekļu trūkums nevar būt attaisnojums veselas nozares ekonomiskai iznīcināšanai. Valdībai jāmeklē citi ceļi un mehānismi stāvokļa uzlabošanai. Viens no tiem būtu: ja valstij nav ekonomisku iespēju nosegt «cenu šķēru» ietekmi, tad par pārtiku pēc jau pieminētā principa («par visu jāmaksā tik, cik tas maksā») dārgāk jāmaksā pircējiem, visai tautai. Nedrīkst tikai zemniekiem bezgalīgi uzkraut valsts sociālā amortizatora nastu.
2.
Jāsakārto iekšējā tirgus aizsardzība. Pašlaik ārvalstu subsidētā pārtikas produkcija izspiež pašmāju ražojumus. Latvijā radīta likumiskā bāze visu veidu preču plūsmas regulēšanai, pieņemti likumi, izveidota patstāvīga valsts institūcija (Valsts iekšējā tirgus aizsardzības komisija). Taču praksē nekas nemainās. No pārtikas ražotājiem šai komisijai nav iesniegts neviens pieteikums. Tajā pašā laikā, piemēram, saldumu ražotāji publiski gaužas par konkurences izkropļojumiem cerībā saņemt papildu līdzekļus no valsts budžeta vai no lauksaimnieku subsīdijām.
Likumīgu protestētāju nav. Tā vietā pārstrādes uzņēmumi konkurē savā starpā, samazinot Latvijā pārdodamās gatavās produkcijas cenas, vienlaikus samazinot lauksaimniecības izejvielu iepirkšanas cenas.
Gaļas pārstrādes uzņēmumi un dažādas starpnieku firmas vairumā ieved ārvalstīs subsidēto gaļu.
Tāpēc nav jābrīnās par pēdējo gadu smieklīgi zemajām liellopu iepirkuma cenām: kāpēc maksāt zemniekiem un uzturēt kautuves, ja «pa lēto» var ievest gaļas pusfabrikātus! Tieksme importēt izejvielas attiecas ne tikai uz graudiem, bet pēdējā laikā arī uz pienu.
Pārstrādes uzņēmumi savas īslaicīgās biznesa intereses vērtē augstāk par ilglaicīgajām Latvijas lauku, lauksaimniecības, visas tautsaimniecības interesēm. Šādas rīcības rezultātā tiek atbalstīti citu valstu ražotāji (arī zemnieki), bet gremdēti savējie.
Tomēr importu var sakārtot. Uz Eiropas valstu nelaimes (lopu slimību) rēķina, kad Latvijas robežas tika daudzmaz pievērtas, mūsu pārstrādes uzņēmumiem atgriezusies interese par Latvijā audzētiem lopiem, palielinājusies arī par tiem maksātā summa.
Pašreizējās negatīvās tendences pārtikas produktu importā destabilizē arī mūsu valsts finansu norēķinus. Jau sesto gadu lauksaimniecības izejvielu un pārtikas produktu grupā imports gūst pārsvaru pār eksportu.
Iekšējā tirgus aizsardzībai joprojām netiek efektīvi kontrolētas valstī ievestās kravas, netiek svērti vagoni. Kontrabandas duļķainā straume atrod sūces mūsu valsts attieksmē.
3.
Lauksaimniecības likumā teikts, ka lauksaimniecības politika tiek realizēta, radot atvieglotu lauksaimniecības nodokļu politiku. Praksē nodokļi ir gandrīz vienādi ar citām tautsaimniecības nozarēm. Īpaši nelabvēlīgā situācijā nodokļu ziņā ir lauksaimniecības statūtsabiedrības un kooperatīvās sabiedrības. Arī lielā nodokļu sloga dēļ saimniecības nevar jūtami palielināt strādājošo darba algas, jo, piemēram, jebkuram algu pielikumam seko 26,9 procentu papildu izdevumi sociālā nodokļa veidā. Saimniecības zaudē labākos speciālistus un strādniekus, tas savukārt ietekmē ražošanu. Lauksaimnieku gremdēšanai lielas pūles joprojām pieliek Finansu ministrija, revidējot likumus un citus normatīvos dokumentus, kuros iestrādāti atvieglojumi lauksaimniecības nozarei (piemēram, jārunā par akcīzes nodokļa kompensēšanu par lauksaimnieciskajā ražošanā izmantoto dīzeļdegvielu, par obligātajiem zvērināto revidentu pakalpojumiem lauksaimniecības uzņēmumu gada pārskatu pārbaudei)…
4.
Latvijā ieviesusies nelāga prakse: pirms pieņemt kardinālus lēmumus, parasti netiek modelēti varianti, izvērtētas iespējamās sekas. Voluntāri risinājumi bieži vien negatīvi ietekmē iedzīvotāju intereses. Tas attiecas, piemēram, uz savulaik steigā noslēgto Baltijas valstu brīvās tirdzniecības līgumu ar pārtikas precēm, arī no nepārdomāti pieņemtā pensiju likuma laucinieki – cilvēki ar lielu darba stāžu, bet minimāliem ienākumiem patlaban – ir lielāki zaudētāji nekā pilsētnieki.
Tagad uzmanības lokā ir administratīvi teritoriālā reforma. Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvji ir pārliecināti, ka zaudētāji atkal būs laucinieki, jo pilsētas jau citu citai nepievienos. Lauku ļaudīm nav skaidrs, kādēļ atkal «jāpāršuj» Latvijas karte, kādi būs ieguvumi, kādi – zaudējumi.
Nereti «augšas» – valdība – kaut ko nolemj, kaut ko apsola, kaut ko paraksta, neizskaidrojot savu rīcību sabiedrībai. Šā iemesla dēļ iestājies satraukums par Latvijas puses piekrišanu jau no 2003. gada 1. janvāra atcelt ierobežojumus ES valstu juridiskajām un fiziskajām personām iegādāties zemi Latvijā. Šāds lēmums pieņemts, nediskutējot lauksaimnieku auditorijā. Solījumu parakstītāji, klāstot savu rīcību, neņem vērā, ka Latvijas pilsoņiem vairumā gadījumu nav brīvu līdzekļu zemes iegādei, lai gan zemes cena ir visai zema. Tajā pašā laikā, piemēram, Dānijā viens hektārs aramzemes maksā pat līdz 4000 latu.
* * *
Un atkal un atkal konferences telpas griestos tika raidīti jautājumi, uz kuriem it kā ir zināmas skaidras atbildes, bet uz kuriem to joprojām nav. Vai Latvijā ir lauksaimnieku organizācijas, kas spēj formulēt nozares intereses un iestāties par to ievērošanu? Vai valsts institūcijas rēķinās ar lauksaimnieku organizāciju ieteikumiem?
Patlaban kopējas intereses pārstāv piecas daudznozaru sabiedriskās organizācijas, vairāk nekā 30 nozaru asociācijas un biedrības, kā arī to visu veidotā, Lauksaimniecības likumā «nostiprinātā» sadarbības padome. Tās nolūks ir nodrošināt saikni ražotājs – Zemkopības ministrija – ražotājs. Ja Zemkopības ministrija kopumā rēķinās ar sadarbības padomes ieteikumiem, tad citu ministriju un valdības līmenī dialogs nav izveidojies, jo:
Ministru prezidents neatrod laiku sarunām ar lauksaimniekiem, neiedziļinās nozares problēmās, turklāt valdības vadītājam nav pat padomnieka lauksaimniecības jautājumos;
kopš V.Krištopana valdības maiņas pārstājusi darboties Ministru prezidenta Lauku attīstības konsultatīvā padome;
atšķirībā no daudzām Eiropas valstīm Latvijas parlamentā nav patstāvīgas deputātu komisijas lauksaimniecības (vienlaicīgi arī mežsaimniecības un zivjsaimniecības) jautājumos.
«Tā viš i, » kā saka kurzemnieki.
Eksporta – importa bilance
2000. gadā Latvijā ievestas 30 200 tonnas gaļas par vidēji 0,45 latiem kilogramā, tajā skaitā putnu gaļa par vidēji 0,28 latiem kilogramā.
2000. gadā eksporta un importa negatīvā bilance sasniedza 180 miljonus latu.
