1953. gadā no amerikāņu lidmašīnas Auces mežos ar izpletni nolaidās jauneklis, kurš bija pret kodolkaru un gatavs cīnīties par dzimtenes atbrīvošanu.
1953. gadā no amerikāņu lidmašīnas Auces mežos ar izpletni nolaidās jauneklis, kurš bija pret kodolkaru un gatavs cīnīties par dzimtenes atbrīvošanu.
Vecrīga ieslīgusi Ziemassvētku gaisotnē – mirgo rotājumi, tirdziņš šeit, ielas muzikanti – tur. Tādā mierīgā noskaņā, kas mūsdienās šķiet līdzīga vai jebkurā Eiropas pilsētā, satiku agrāko bēninieci Olgu Medni, un mūsu saruna bija par piecdesmito gadu notikumiem – par viņas brāli Leonīdu Zariņu, kas kā ideālu apgarots jauneklis bija lolojis domu, kā novērst trešo pasaules karu un reizē atbrīvot okupēto Latviju. Viņš arī bija centies kaut ko paveikt šo mērķu labā. Proti, savus uzskatus Leonīds izklāstīja vēstulē ASV prezidentam H.Trūmenam. Tika izteikts aicinājums darboties amerikāņu izlūkdienestā, un
Leonīds piekrita doties pārdrošā misijā uz okupēto Latviju, lai tieši tā, kā pats izdomājis, – bez kodolkara – grautu padomju impēriju no iekšpuses.
Pēc gandrīz piecdesmit gadiem tā, kā Leonīds rakstīja vēstulē ASV prezidentam, arī notika – bez naidīgā Rietumu un Austrumu bloka sadursmes padomju impērija krita, un brīvību ieguva Baltijas valstis. Līdz tam gan izsāpēts daudz, Zariņu ģimenē – tostarp Leonīda zaudējums. Taču savi varoņi būtu jāpiemin ne tikai ģimenē, bet arī tautā.
Par Leonīdu Zariņu “Novadiņā” esam rakstījuši saistībā ar viņa māsas Tamāras Egelundas atmiņām. Šoreiz – kā brāli atceras vecākā māsa Olga. Viņa gājusi tēva pēdās, kļuvusi par ārsti un ilgu laiku praktizējusi Rietumberlīnē Vācijā. Olgas vīrs arhitekts Tālivaldis Mednis ir plaši pazīstams kā Latvijas goda konsuls Berlīnē deviņdesmitajos gados.
Kā spiegu romāns turpinājumos
Piecdesmito gadu Latvijā gandrīz kā spiegu romāns vairākos žurnālos tika publicēts apraksts par ASV un britu izlūkdienesta neveiksmīgo operāciju, nogādājot okupētajā Latvijā izlūkus, kas nāca no latviešu emigrantiem un visi tika notverti vai arestēti. Viņu vidū bija arī mūsu novadnieks Leonīds Zariņš, Bēnes daktera Nikolaja Zariņa dēls. Viņš savulaik mācījās Jelgavā. Pēc izlēkšanas ar izpletni no amerikāņu lidmašīnas 1953. gada 16. maija naktī Auces mežos viņam bija paredzēts darboties Rīgā un Jelgavā, vākt ziņas Rietumu izlūkdienestam. Par šīm operācijām dubultaģents Kims Filbijs jau iepriekš bija ziņojis Maskavai, un, iespējams, Kurzemē pie Miķeļtorņa bija pamanīta lidmašīna, kas šķērsojusi toreizējo PSRS gaisa robežu.
Lapojot piecdesmito gadu publikācijas (autori Nikolajs Kokorevičs un Jānis Lapsa, iespējams, viņu vārdi ir mainīti), L.Zariņš tiek saukts par Dūzi no Priekules, kas bija iekārojis spožu, asiem, varonības pilniem pārdzīvojumiem piesātinātu nākotni, turklāt naudu pilnas kabatas, sievietes un automašīnas. Taču tēvzemē bija atgriezies divdesmit piecus gadus jauns ideālists, kurš loloja cerības par brīvu dzimteni. Pēc nedēļas viņš Rīgā uz ielas tika apcietināts.
Māte par okupāciju balsot negāja
Zariņu pieci bērni izauga inteliģentā ģimenē. Tēvs Nikolajs bija ārsts, māte Marija – skolotāja. No Priekules drīz pēc Leonīda piedzimšanas viņi pārcēlās uz Bēni, kur mitinājās līdz okupācijas laikam. Kā atceras Olga, Leonīds jau četru gadu vecumā sāka lasīt. Bēnes pamatskolā viņš pabeidza pirmās četras klases, taču pēc tam kā ļoti apdāvināts un gudrs zēns tika aizsūtīts mācīties uz Liepāju, kur dzīvoja pie radiem. No vecākiem viņš ieguva dzimtenes mīlestību. Sevišķi māte bija ļoti nacionāli noskaņota. 1940. gada vasarā, kad pēc krievu tanku ienākšanas Rīgā tika rīkotas Saeimas vēlēšanas un ar varu un viltu latvieši spiesti balsot būtībā par okupācijas legalizēšanu, M.Zariņa atteicās to darīt. Atradās cilvēki, kas vēlēšanu dienā gandrīz vai ar varu gribēja viņu vest uz vēlēšanu iecirkni, tomēr Marija palika bez zīmoga pasē, kas tika ielikts visiem, kuri piedalījās vēlēšanās.
Tiklīdz Vācija uzbruka Padomju Savienībai, māte izņēma no paslēptuves Latvijas karogu un uzvilka to pie Bēnes pagastmājas.
Pēc došanās bēgļu gaitās Vācijā ģimene bija kopā. 1947. gadā
Leonīds beidza latviešu ģimnāziju un sāka mācīties Baltijas universitātē Pinebergā, kas drīz tika likvidēta. Ar Vispasaules jaunekļu kristīgās savienības atbalstu Leonīds turpināja studijas ASV. 1951. gadā viņš beidza Luiziānas universitātes Elektrotehnisko fakultāti un sāka strādāt kādā telekomunikāciju laboratorijā. Šajā laikā arī radās nodoms atvadīties no inženiera darba un piedalīties dzīvību apdraudošā misijā. Ja tajā laikā Leonīds dzīvotu kopā ar savu ģimeni, viņš, iespējams, nebūtu pieņēmis šādu patriotisku jūtu vadītu, tomēr neizsvērtu lēmumu. Sākoties “aukstajam karam”, Rietumus interesēja padomju karabāzes, un patriotiski noskaņots jauneklis, kurš tiktu slepus nogādāts savā okupētajā dzimtenē, varēja noderēt.
“Negaidiet no manis ziņas”
No ASV uz Zariņu ģimenes tālāko gadu trimdas zemi Norvēģiju atnāca vēstule, kurā Leonīds brīdināja, ka kādu laiku nerakstīs.
Ja var kaut cik ticēt piecdesmito gadu padomju propagandas melīgajām publikācijām, no Rietumiem iesūtītajiem latviešu izlūkiem bija plānota iespēja pēc gada atgriezties atpakaļ. Nākamās ziņas par Leonīdu, vecākiem un māsām pienāca no Londonas, kur emigrācijas laikrakstos parādījās pārpublicējumi no padomju Latvijā tiražētās informācijas par neveiksmīgo Rietumu spiegu operāciju.
Vai Leonīds ir dzīvs? Šis jautājums Zariņu ģimenei nelika miera līdz pat deviņdesmitajiem gadiem, kad kļuva pieejami čekas arhīvi. No dzīvības apdrošinātājiem ģimenei tika samaksāta desmit tūkstošu dolāru kompensācija par dēla zaudējumu, līdz pat pēdējam laikam atradās cilvēki, kuri Leonīdu bija redzējuši kaut kur Kurzemē vai soda nometnēs Krievijā. Diemžēl neviena leģenda neapstiprinājās. Septiņdesmito gadu beigās Vācijā Olgu sameklēja viena sieviete, kas minēja, ka ASV varētu apmainīt arestēto Leonīdu pret kādu krievu spiegu, tikai vajagot uzzināt, kur viņš atrodas. Kā gan Olga spētu noskaidrot, kur aiz “dzelzs aizkara” ir viņas brālis! Šodien, kad dokumenti pieejami, skaidrs, ka būtībā noziedzīgs ir pants, pēc kura Leonīds tika tiesāts – dzimtenes nodevība. No amerikāņiem šajā lietā nav iegūti nekādi dokumenti, taču jādomā, ka Leonīds un viņa likteņa biedri skaitījās Rietumu valstu pilsoņi, kuriem pienācās aizsardzība arī tad, ja okupētā dzimtene to nevarēja dot.
L.Zariņa vārds ierakstīts nacionālajiem partizāniem veltītā piemineklī Kurzemē mežā pie Zūrām, kur viņš gan nemaz nav bijis. Zemgales pusē šā cīnītāja vārds pamazām tiek aizmirsts. “Jaunāki mēs nekļūstam,” tuvojoties gadu mijai, piebilst
O.Medne. Zariņu ģimene, kas apbrīnojami daudz darījusi, lai palīdzētu Bēnei pārvarēt krīzes laiku, varētu atbalstīt arī Leonīda Zariņa piemiņas saglabāšanu, ja tikai būtu darītāji.
****
Izraksts no Reabilitācijas apliecības (izdota 1993. gada 22. februārī)
Leonīds Nikolaja d. Zariņš
Dzimis 1927. gadā Priekulē.
Līdz arestam dzīvoja nelegāli.
Arestēts 1953. gada 23. maijā.
Baltijas Kara apgabala Kara tribunāls notiesāja pēc 58. – 1.a panta par dzimtenes nodevību ar augstāko soda mēru nošaušanu
1954. gada 7. janvārī.
Ieslodzījumā atradās no 1953. gada 23. maija līdz 1954. gada 3. augustam, kad spriedums izpildīts.
