Uzrakstiet tikai vienu: zāle ir liela, biļetes var dabūt, lūdzu jelgavniekus atnākt noskatīties izrādi «Mīļais melis» – lugu par ārkārtīgi smalku autoru Bernardu Šovu un angļu aktrisi Pērlu Kempbelu, viņu domām.
«Uzrakstiet tikai vienu: zāle ir liela, biļetes var dabūt, lūdzu jelgavniekus atnākt noskatīties izrādi «Mīļais melis» – lugu par ārkārtīgi smalku autoru Bernardu Šovu un angļu aktrisi Pērlu Kempbelu, viņu domām. Ne tikai par teātri: par dzīvi, par karu, par cilvēku, vientulību un visu pārējo. Gudras atziņas, kuras dzirdēt, manuprāt, nudien nebūtu par ļaunu. Lai paskatās izrādi. Bet Ņefedova – vai viņa tāpat nav redzēta neskaitāmas reizes? Pietiks, ja piebildīsit: viņai ir septiņdesmit gadu, noskaņota optimistiski, grib dzīvot vēl ilgi…» pirms apaļajai jubilejai veltītā izrāžu cikla noslēguma (1. februārī pulksten 15) smejas jubilāre.
Pievienojoties viņas aicinājumam, jāpiebilst, ka labu daļu kultūras nama zāles (800 vietu) sestdienas pēcpusdienā aizņems vairāki simti apsveicēju no visām Latvijas malām. Viņu vidū – ne mazums skatuves mākslai piederīgo, kuru spēles un režijas gaitas sākušās Latvijas Valsts konservatorijā, kurai Lūcija Ņefedova veltījusi ceturtdaļgasimtu pedagoģiskā darba, vai kopš 1964. gada, kad režisore uzņēmās Ādolfa Alunāna Jelgavas Tautas teātra vadīšanu, ritējušas uz kultūras nama lielās skatuves.
Sevi atceros kopš trīs gadu vecuma
Liela nozīme režisora un aktiera tapšanā ir emocionālās atmiņas vingrināšanai. Pirmajā nodarbībā studentiem arvien esmu likusi aktualizēt savas dzīves pirmās īstās atmiņas: nevis mammas nostāstos dzirdētās, bet tās, ko, atmiņu koncentrējot, patiesi atceraties tikai un vienīgi paša spēkiem. Visiem, ko esmu aptaujājusi, pirmais atmiņā iegūlis vai nu ārkārtīgi gaišs, priecīgs notikums, vai tikpat dziļu, traģisku izjūtu cēlonis. Kā vienā, tā otrā gadījumā tas bijis dzīvē pirmais emocionālā līdzsvara zaudēšanas brīdis – vidusceļa nav. Par to pārliecinājos, kad mēģināju restaurēt pati savu atmiņu vissenākos mirkļus.
Diena, ko atceros, īpatnēja bija ne izjūtu ziņā, bet notikumu fragmentu ārkārtīgi spilgtajā vizuālajā tēlā. Tagad varu secināt, ka man toreiz bija trīs gadi, jo todien dzima māsa, kas ir trīs gadus jaunāka par mani. Bija trīsdesmit sestais gads. Kā tolaik laukos pierasts, dzemdēja mājās. Nez kāpēc mūs visus izdzina no istabas, neviens mums, mazajiem, pēkšņi vairs nepievērsa uzmanību. Laikam visu dienu biju noskraidījusi pa lauku, jo ļoti labi atceros pavasara dienas pelēcīgumu (3. marts), migla, kūstoša sniega lāmas, kurās skraidīdama laikam biju pamatīgi samērcējusies, jo nākamais mirklis acu priekšā – plīts mute. Droši vien virtuvē biju ievesta apžāvēties. Atmiņā redzu vienīgi plīts muti. No toreiz uzkritušās ogles vēl tagad kājā robs, bet sāpes neatceros, vienīgi to, ka šausmīgi pārdzīvoju, jo mani nelaida pie mammas, bet no istabas nesa lielas bļodas ar asinīm. Neatceros ne Alūksni, ne dzimto Liepnas ciemu – neko senāku par sevi trīs gadu vecumā Siguldā.
Audzināšana ir mīlestība plus personīgais piemērs
Daudz kas, protams, ne vienmēr gājis, kā būtu gribējies (vai gan citādi mēdz būt), taču par vienu gan dzīvei varu būt pateicīga: kas attiecas uz mācīšanās iespējām un skolotājiem, ar tiem man patiešām ir laimējies vienmēr. Sākot jau no pamatskolas.
Tagad reizēm domāju, vai mūsdienās skolotājs vienmēr pienācīgi novērtē to, cik daudz viņš bērnam var dot. Atceros, mūsu pamatskolas skolotāja Veģe mūs, trūcīgos, noplīsušos pēckara bērnus, spēja noorganizēt, sabāzt vilcienā un aizvest, piemēram, ne vairāk, ne mazāk kā uz Smiļģa iestudēto «Uguni un nakti». Nekad mūžā nebūtu to izrādi redzējusi – ar Filipsonu, Luiju Šmitu, Lilitu Bērziņu, Almu Ābeli, Irmu Laivu, to grandiozo Smiļģa inscenējumu, ko vēl līdz šim brīdim nav pārspējis neviens! Skolotāja mūs saliek vagonā, sadabū biļetes, aizstiepj uz teātri tajā visapkārt valdošajā nabadzībā. Nezinu, kādiem vārdiem varētu izteikt viņai savu pateicību. Viņa mūs, lauku bērneļus, pirmoreiz aizveda uz operu! Kur viņai bija tas spēks un enerģija! Kā to visu tvērām un izdzīvojām – tā bija vesela bagātība!
Pēc septītās klases aizbraucu uz Cēsīm: seši gadi – institūts, pēc tam astoņi darba gadi.
Baismīgais pēckara laiks – bads, trūkums, tai skaitā četrdesmit devītais gads, izsūtīšanas… Skolotāji, kas baidījās runāt tā, kā vajadzētu, jo viņus uzraudzīja un viņu atbilstību amatam pētīja no visām pusēm. Tagad, domājot par to, kur par spīti visam slēpās šo brīnišķīgo cilvēku burvīgums, saprotu: viņi bija klāt visā, ko darījām. Gatavojām priekšnesumus, pastulbus, piedodiet, dejojām, dziedājām, teātri spēlējām, kā nu pratām. Viņi sēdēja pirmajās rindās, priecājās, smējās. Otrā dienā, ienākdami nodarbībās, paslavēja, un tas viss iznāca tik aizkustinoši, jo viņi mūs mīlēja un bija ar mums kopā. Interesanti, ka arī Gunārs Priede lugā «Zilā», risinādams bērnu un vecāku attiecību problēmas, varonim liek atsaukties uz Pestalocija atziņu: audzināšana ir mīlestība plus personīgais piemērs. Rīgas Pedagoģiskajā institūtā atkal sastapu skolotājus, kuri mani mīlēja un atbalstīja, konservatorijā un Teātra institūtā Maskavā – tāpat! Kā smejos, arvien esmu iepatikusies skolotājiem. Šī īpašība nav mans nopelns. Arvien, kad iznāk pārcilāt atmiņas, nevaru neatzīt, ka šai ziņā man dzīvē arvien patiešām neiedomājami veicies, citur – ne, bet, lūk, pa mācīšanās līniju, skaties kā gribi, ideāls variants!
Ar bailēm nav mākslas
Divdesmit astoņu gadu vecumā aizgāju uz konservatoriju. Pamaisījos pa Rīgu, pamācījos, un no ceturtā kursa mani kā ar tādu komjauniešu ceļazīmi atsūtīja uz Jelgavu.
Pēc kara dramatisko kolektīvu vadīja Alīna Vārpa – vēl Alunāna aktrise –, pāris gadu – Lūsēns. Viņš uztaisīja Jaunsudrabiņa «Jo pliks, jo traks». Ar to viņi dabūja Tautas teātra nosaukumu (1959. gadā sākās tautas teātru kustība). Pēc tam atnāca Irina Liepa. Vēl pēc kāda laiciņa – es, un tā nu līdz šai baltai dienai pie šā galda sēžu.
Protams, bija gan mākslinieciski, gan ideoloģiski stingri izrāžu apstiprināšanas formālie kritēriji, bet slīpētais latvietis taču nekad nav bijis jāmāca, kā nomaksāt ideoloģiskās nodevas un vienalga dabūt cauri savu. Visvairāk jau dabūju ciest savas garās mēles dēļ. Glāba un palīdzēja arī gudri un saprotoši cilvēki atbildīgos posteņos. Ak vai, nevarat pat iedomāties, kā šmaucāmies, kādas viltībiņas ņēmām talkā, lai dabūtu visu cauri. Vesels stāsts bija kaut vai, piemēram, par goda nosaukuma piešķiršanu. Kamēr Kaupužs (LPSR kultūras ministrs) vēl baidījās un šaubījās, dot man to nopelniem bagāto vai nedot, mani draugi un skolēni, kas strādāja televīzijā, veikli ielaida ziņu, ka jau piešķirts, un atpakaļceļa vairs nebija.
Vai labāk bija toreiz vai ir tagad? Nedrīkst salīdzināt. Nevar novilkt strīpu – toreiz bija slikti, toreiz bija briesmīgi, un tagad ir brīnišķīgi (vai otrādi). Tagad ir bailes, kādu nebija toreiz, kad augām un strādājām, bailes zaudēt darbu, bail, ka nevarēšu nopelnīt, bail, ka nevarēšu samaksāt par dzīvokli. Tiesa gan, melotu, ja teiktu, ka bailes (pavisam citādas) nekad nebūtu izjutusi arī toreiz, kad sakarā ar Gunāra Priedes lugas «Smaržo sēnes» iestudējumu mani atlaida no darba konservatorijā. Uz lugas par komunistiem, kas, mierīgi un ērti dzīvodami, nodod savus jaunības un cīņu dienu ideālus, toreiz bija «uzsēdušies» vairāki režisori. Lai augstākām instancēm varētu ziņot par enerģisku pretrīcību, bija jāupurē viens no mums, un Kaupužs izšķīrās, ka tā būšu es.
Mani atzina par «neidejisku» un, vienkārši sakot, izmeta. Varat iet, un viss. Atceros, kā todien atbraucu uz Jelgavu, un pāri gāzās tas drausmīgais «presings», ko nekad vēl nebiju izjutusi. Aizgāju uz teātri, pēc tam mājās. Un vienu nedēļu jutos tieši tā: man bail – kaut kam jānotiek, bail strādāt, bail kaut ko teikt… Jocīgi izklausās, bet, kādu rītu pamostoties, gluži vienkārši sacīju sev tā: «Nu, mīļā, izbeidz, vai nu ej prom pavisam, vai pārstāj baidīties! Mākslā ar bailēm strādāt nevar: ja vienubrīd baidīšos no šā, citubrīd no tā, es taču neko nevarēšu radīt. Bailes pazemo un saēd. Lai ir, kā ir!» Un, lai cik komiski nešķistu, kopš tā brīža tiešām vairs nebaidījos.
Turpināju strādāt tā, kā, manuprāt, jāstrādā, un neviens mani kārt nudien netaisījās. Gluži otrādi – pat visādus nosaukumus un apbalvojumus deva. Tie, kas mani atbrīvoja, jau nedarīja to vieglu roku. Tam pašam Kaupužam taču bija grūti izšķirties, kuru bandinieku ziedot, lai pats paliktu savā vietā. Pēc gada ar vārdiem «Ej, nekādus pionieru solījumus no tevis neprasīšu» viņš mani pieņēma atpakaļ.
Režisoram jāvar viss
Pēc aspirantūras bija atbraucis Pūce un aicināja uz Liepājas teātri. Neaizgāju divu apsvērumu dēļ. Pirmais – bija ļoti grūti šķirties no Jelgavas, domāju uztaisīt savu teātri (nebijusi atmodas laiku nabadzība, tas arī būtu noticis: nerunājot par administratīvās struktūras un radošā kolektīva papildināšanas plāniem, īsi pirms brīvlaišanas tika gatavots pat ēkas projekts – vietu bijām izraudzījuši tagadējā skvērā aiz kultūras nama, bet ko nu vairs runāt par tādām pagājībā nogrimušām lietām). Otrais – negribēju pamest fakultāti. Man ļoti patika pedagoga darbs: tas, kā izdodas saprasties ar studentiem, sevišķi pēc tam, kad, pirmajā otrajā kursā parīvējušies, viņi saprata, uz ko viņus vedu un ko gribu. Mēģināju viņiem iegalvot to, ko pašai savukārt iepotējusi mana skolotāja Vera Baļuna: režisoram jāspēj viss, tāpēc ar Teātra fakultāti vien ir par maz, jums vajag mācīties vairāk. Varbūt tā bija arī mana ietekme, bet, piemēram, mana pēdējā kursa audzēkņu ceļi tiešām turpinājušies ļoti dažādos virzienos: mācītājs trīs draudzēs, psiholoģe ģimenes centrā, pilsētas galvenā māksliniece, protams, arī skolotāji. Tie, kas visam par spīti palikuši arī režijā, ir bieži viesi Gada izrādes finālā – visus viņus taču esmu gatavojusi tieši amatierteātru režisoru misijai.
