Attieksme pret savlaicīgu atteikšanos no negribētiem bērniem jeb abortiem sadala ne tikai vecās Eiropas valstis, bet arī maina kandidātvalstu attieksmi pret iestāšanos Eiropas Savienībā.
Attieksme pret savlaicīgu atteikšanos no negribētiem bērniem jeb abortiem sadala ne tikai vecās Eiropas valstis, bet arī maina kandidātvalstu attieksmi pret iestāšanos Eiropas Savienībā. Abortu legalizācija, uz ko aicina Eiropas Parlaments, visvairāk satraukusi katoļticīgos.
Katoliciskā Īrijā pretojas abortiem
Īrijas pazīme ir katolicisma tradīcijās izauklētais abortu aizliegums. Pēc 1992. gada, kad četrpadsmitgadīga meitene pēc izvarošanas draudēja izdarīt pašnāvību, Augstākā tiesa atļāva veikt viņai abortu. Bija vēl bija atsevišķi līdzīgi piedraudējumi un sekojoši izņēmumi. Tomēr Īrijas likums vēl joprojām aizliedz abortus. Par to diskusijas rit gadu desmitu garumā, un tām īri mēģināja pielikt punktu referendumā pagājušajā gadā.
Referendumos īri mēģina noskaidrot daudzus jautājumus: vienā gadā ir divi trīs tādi. Piemēram, par nāves soda atcelšanu, par pašvaldību tiesību pastiprināšanu, par līgumu ar Lielbritāniju, par ES līgumiem. Mums īru referendums saistās tikai ar pērn 19. oktobrī izteikto atbalstu Nicas līgumam, kas novēla priekšpēdējo šķērsli ceļā uz paplašināšanos.
Bet tā paša gada sākumā, 6. martā, notika referendums par abortu aizlieguma mīkstināšanu – par priekšlikumu 25. grozījumam konstitūcijā «Par cilvēka dzīvības aizsardzību grūtniecības laikā». Kad valdība, katoļu baznīcas atbalstīta, vēlējās paplašināt izņēmumu loku (gadījumos, kad dzemdības var apdraudēt mātes veselību vai dzīvību u.c.), tauta referendumā noraidīja pat tos. Tas bija otrais «nē!» valdībai pēc Nicas līguma noraidīšanas 2001. gada 7. jūnijā. Aizliegums problēmas neatrisināja, un tā katru gadu ap septiņi tūkstoši īru sieviešu brauc uz Lielbritāniju uz aborta operācijām.
Sludinājumos var atrast firmu, kas dotu norīkojumu uz klīniku Londonā, taču pirms tam tā parāda filmu par abortu. Speciālisti nelasa lekcijas, tikai jautā – vai topošā māmiņa zina, kā izskatās dzīvība dažu mēnešu vecumā? Kādas ir aborta sekas? Vai zina, ka pēc tam var nebūt bērniņu, ka var būt krūts vēzis? Pēc sarunas daudzām negribēta bērniņa nēsātājām mainās attieksme. To vēl pastiprina iepazīstināšana ar sociālo sistēmu, kas ļoti rūpējas par topošajām māmiņām. Turklāt firma piedāvā telpas dzīvošanai un arī nokārtot adopciju, ja bērniņu māmiņa viena pati nevarētu atļauties izaudzināt.
Īrija un Portugāle ir vienīgās ES valstis, kurās aborts ir nelikumīgs. Eiropas Parlamenta deputāte no Beļģijas Anna van Lankere aicināja legalizēt abortus visā ES teritorijā, it īpaši ņemot vērā paplašināšanos (lasi, Polijas nostāju). Ar balsojumu 280 par, 240 pret un 28 atturoties Eiroparlaments 2002. gada 3. jūlijā pieņēma šo rezolūciju.
Tajā teikts, ka «abortus nedrīkst atbalstīt kā ģimenes plānošanas metodi», un pieprasīts kontracepcijas līdzekļus izdalīt par brīvu vai par zemu cenu, it īpaši jaunām meitenēm no sociāli nelabvēlīgajiem slāņiem. Tā gan ir tikai rezolūcija – politisks aicinājums, kas nav juridiski saistošs, tomēr jau izraisījis dziļāku sakustēšanos divās kandidātvalstīs.
Polijā un Maltā abortu pretinieki balsos pret ES
Pirms četriem gadiem 84 procenti poļu garīdznieku atbalstīja iestāšanos ES, bet pēc Eiropas Parlamenta vairākuma aicinājuma viņu atbalsts nokritās līdz 59 procentiem. Ne jau mācītāju skaits izšķirs rezultātu referendumā 8. jūnijā Polijā, bet gan garīdzniecības tradicionāli spēcīgā ietekme vēsturisku lēmumu pieņemšanā.
20 procentu katoļu mācītāju balsotu pret (pirms četriem gadiem pret bija tikai seši procenti), 21 procents vēl svārstās, jo viņi baidās, ka ES legalizēs abortus un eitanāziju. Nav mazsvarīgi, ka pēc robežu atvēršanas, katoļu garīdzniecības ietekme varētu mazināties, it īpaši jaunatnes vidū. Zīmīgi, ka Īrijā valdošā Romas katoļu baznīca atbalstīja Nicas līgumu, jo domāja par katoliskās Polijas iestāšanos ES.
Maltā bažas par abortu legalizāciju var pat izšķirt balsojumu referendumā, kas paredzēts jau 8. martā. Tāpēc Maltas iestāšanās līgumam tiek gatavots protokols, kas noteiktu, ka nedz tagadējie, nedz nākotnē pieņemamie ES likumi par abortu nevarēs mainīt Maltas likumu par abortu. Šī vismazākā kandidātvalsts ir vienīgā, kas sarunās pieprasījusi izņēmumu līdzīgi, kā to 1973. gadā izdarīja Īrija. Maltas pretreakcija radās tieši pēc Eiropas Parlamenta politiskā spiediena.
«Aborti Maltā ir nelegāli un sodāmi pēc Kriminālkodeksa 241. – 243.a panta. ES nav ne likumu par abortu legalizāciju, ne arī tās kompetencē ir šādus likumus izdot. Tomēr fakts, ka visās ES dalībvalstīs, izņemot Īriju, aborti jau ir legalizēti, dod pamatu bažām, ka ES kaut kad nākotnē varētu aicināt dalībvalstis legalizēt abortu,» maltiešu pozīciju skaidro Maltas ES informācijas centra vadītājs Simons Busutils. Saskaņā ar protokolu arī pakalpojumu brīvajai kustībai būs ierobežojums – ārzemju ārsti nedrīkstēs Maltā piedāvāt abortu pakalpojumus.
Aīda Prēdele ir gatava palīdzēt
Latvijā katoliskās kustības «Par dzīvību!» un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Konsistorijas pārstāvji tieši pirms gada bija savākuši vairāk nekā 7000 Latvijas iedzīvotāju parakstu pret abortu legalizāciju «Iedzīvotāju seksuālās un reproduktīvās veselības likumā». Toreiz Saeima pieņēma strīdīgo 25. pantu par grūtniecības pārtraukšanu pēc sievietes vēlēšanās līdz grūtniecības 12. nedēļai. Ap to pašu laiku, kad Eiroparlaments nobalsoja par katoļiem tik nepieņemamo rezolūciju, no 2002. gada 1. jūlija, Latvijā likums stājās spēkā.
Aīda Prēdele, kas kā 7. Saeimas deputāte piedalījās darba grupā, šodien ir vīlusies: «Pirmā partija toreiz vēl kā Kristīgi demokrātiskā partija vāca parakstus abortu aizliegumam, bet pēc tam tā atmeta visam ar roku. Kaut arī likums pieņemts, jābūt skaidrošanai, palīdzībai un misijas darbiem poliklīnikās un slimnīcās, pirms nevēlamās grūtniecības gadījumā izšķirties par abortu. Neesmu novērojusi, ka skaidrošana notiktu.
Manuprāt, būtu jēga izveidot posteni – kaut vienam cilvēkam, tādam kā valsts aģentam vai sociālajam darbiniekam, kas palīdzētu nelaimē iekļuvušajai meitenei dzīvot. Viņš būtu vidutājs starp meiteni un ģimeni, starp meiteni un skolu, starp meiteni un valsti. Ne jau bērnunamu skaita palielināšana būtu risinājums, bet gan iespēja jaunajai māmiņai padzīvot kopā ar savu bērnu, lai pēc tam izlemtu – to audzināt pašai vai nodot adopcijā. Kāpēc šiem nolūkiem nevarētu izmantot kādu bezperspektīvu mazu slimnīcu?» rosina bijusī deputāte.
«Es būtu gatava šādu darbu uzņemties,» apliecina Aīda Prēdele, kas atšķirībā no pārējiem abortu pretiniekiem ir gatava palīdzēt grūtībās iekļuvušajām meitenēm.
