Psihiatrs Gints Polis: «Atkliegt pretī iemāca dzīve, mierīga komunikācija visbiežāk ir jāiemācās no nulles».
Liela māja, kurā saticīgi kopā dzīvo vairākas paaudzes – bērni, mazbērni, mazmazbērni. No rītiem pie brokastu galda kuplā ģimene sarunā dienā darāmos darbus. Vakarā pie maltītes visi apspriežas, vai izdevies paveikt plānoto. Viss ir jauki, kamēr kāds neizdomā mainīt noteikumus un izjaukt robežas. Kādu rītu vīra mātei sāk likties, ka vedekla par maz stādā, un tā tas patiesi ir. Vedekla vairs negrib gatavot visiem, bet rūpēties tikai par savu ģimeni. Tēvs vēlas, lai dēls apgūtu lauksaimnieka arodu, nevis piepilda savu sapni un kļūst par jūrnieku. Vecāki arvien spriež savas pieredzes robežās, bet bērniem tās ir citādas. Ārēji cīņa var izskatīties pēc cīņas par varu, bet patiesībā bērni grib paplašināt sapratnes robežas – viņi ir pārmijnieki.Pakļaujas vecāku padomamVecāku padomi var būt kā smaga nasta un arī kā atvieglojums, pārliecinājusies Zinta. «Abi vecāki man bija stigri. Taču tēva stingrību spēju pieņemt, mātes – ne. Ar tēvu sapratos no pusvārda. Ja viņš man kaut ko lika darīt, tas neizklausījās pēc pavēles. Tēvs man bija autoritāte, ticēju tam, ko viņš saka un stāsta. Mātes pavēlēm spurojos pretī, taču klausīju abus vecākus. Ikdienas sīkās vajadzības bija atstāts izlemt man pašai, taču svarīgu lēmumu pieņemšanā vecāki arvien bija klāt. Pirmais nozīmīgais padoms – kur mācīties pēc vidusskolas beigšanas. Pēc vecāku uzklausīšanas mācījos augstskolā, kaut gan tobrīd nesapratu, kāpēc man tas vajadzīgs. Vēlāk izrādījās, ka padoms bija pareizs. Kad darbavietā sākās pārmaiņu laiks, es tur noturējos izglītības dēļ. Satiku savu liktenīgo puisi un apprecējos. Tēvs tam ļāva notikt, taču pienāca brīdis, kad viņš lika izvēlēties – vīrs vai vecāki. Es nostājos vecāku pusē un izšķīros. No malas, iespējams, izskatās, ka prasīt šādu izvēli no meitas ir netaisnīgi, taču vīrs apkrāpa manu ģimeni. Tēvs to nevarēja piedot. Lēmums šķirties nebija viegls, bet tajā brīdī ap mani sastājās visa ģimene un es viņiem noticēju. Tēvs pāragri nomira, un viņa zaudējumu jūtu pat pēc desmit gadiem. Bijām radniecīgas dvēseles. Jūtu, ka man vairs nav stiprā pleca atbalsta. Ar pieauguša cilvēka prātu saprotu, ka tēvam bija ļoti liela vara pār mani. Ja tas tā nebūtu, mana dzīve, iespējams, veidotos pavisam citāda,» spriež Zinta.Saplāno citu vietāZiemassvētkos jābūt pie vīra vecākiem, jo sabrauks visi radi. Lieldienās jābrauc pie vīra vecākiem, jo atkal visi radi būs ciemos. Tad vēl Jāņi un noteikti kartupeļu talka, ko nekādā gadījumā nevar izlaist. Pēc šāda gadskārtu kalendāra Santa dzīvoja piecus gadus, līdz iedrošinājās iebilst, ka nākamie Ziemassvētki tiks pavadīti pie viņas vecākiem. «Lielo svētku svinēšana nav vienīgais, ko vīra vecāki saplāno savu bērnu vietā. Viņi vienmēr labāk zina, kur un kā svinēt mazbērniem jubilejas. Viņi saplāno, kad labāk ņemt atvaļinājumu, lai dēls varētu palīdzēt saskaldīt un sakraut malku. Viņi pat neiedomājas, ka dēla ģimenei var būt citi plāni. No sākuma apbrīnoju šādas radu tikšanās, bet ar laiku mani sāka kaitināt, ka nevaru veidot savas tradīcijas. Vīra vecāki ir sirsnīgi cilvēki, taču arvien cenšas panākt savu. Tik ilgi apvārdo dēlu, kamēr viņš piekrīt izdarīt kaut kādu darbiņu vai pakalpojumu. Viņiem ir tik liela ietekme uz dēlu, ka viņš nespēj pretoties. Dažkārt mājās ar vīru esam vienojušies, ko darīsim brīvdienās, bet nevaram ieplānoto realizēt, jo vīra vecāki kārtējo reizi pasteigušies saplānot nedēļas nogali savu bērnu vietā,» sašutumu pauž Santa.Kad jūk pa vīlēmSvētkos viena otrai smaida, bet patiesībā knapi valdās, lai nepateiktu kādu dzēlību – šādi var raksturot Ievas un viņas vīramātes attiecības. Viņu attiecības bija vēsas, līdz kādā dienā abas pateica, ko viena par otru domā. Tad attiecību vispār vairs nebija. «Kopš tās reizes mēs vairs nesatiekamies, nesarunājamies. Ja viņa vēlas satikt mazdēlu, tas notiek ārpus mūsu mājas. Sarājāmies naudas dēļ. Mans vīrs lūdza mātei aizdot naudu, jo bijām nolēmuši, ka viņš dosies peļņā uz ārzemēm. Nauda viņai bija, jo mantojumā bija saņemts vectēva mežs, ko viņa pārdeva. Vīrs devās peļņā, jo tobrīd nevarēja atrast darbu Latvijā. Vīramāte naudu nedeva un piezvanīja man. Viņa vainoja mani, ka gribu dabūt to, kas nepienākas man. Kliedza, ka esmu sakūdījusi dēlu, lai prasu naudu. Es viņai pretī sakliedzu, ko domāju. Nosaucu par egoisti, jo viņai vienmēr svarīgākas bija savas vajadzības, nevis mana vīra un otrā brāļa nepieciešamības. Bērni viņai vienmēr bija vērtību skalas zemākajā punktā. Nekad neesmu varējusi saprast savu vīramāti. Naudas viņai vienmēr bija daudz, jo vīra tēvs bija jūrnieks un ļoti labi pelnīja. Pati sev pirka modernākos apģērbus, bet dēliem vajadzēja vilkt vecas lupatas. Arī mazdēlu atceras pāris reižu gadā,» pastāsta Ieva. VIEDOKLIS GINTS POLIS, PSIHIATRS Labiem nodomiem ceļš bruģēts uz elli. Šī paruna vislabāk iederas problēmā – kategoriski vecāki. Skaidrs, ka vecāki saviem bērniem vēl tikai labu, taču viņu pieredze bērniem vairs neder. Piecdesmitgadnieku dzīves pieredze veidojusies pēckara periodā, kad no cilvēka tika prasīta visu spēku mobilizācija, izturība, modrība, stingrība un citas spēka kategorijas. Šādu attiecību modeli vecāki turpina veidot ar saviem bērniem. Taču šādas – despotiskas saziņas metodes – 21. gadsimtā atkāpjas otrajā plānā. Iespējams, kaut kur noder arī spēka demonstrēšana, bet ikdienā vēlamies justies komfortabli un harmoniski. Nevēlamies no saviem vecākiem visu laiku uzklausīt kategoriskus norādījumus. Saspīlējums parasti izlaužas ārā konfliktsituācijās. Svarīgi ir nesākt kliegt emociju iespaidā, tas nedos racionālu risinājumu. Situāciju var salīdzināt ar šaursliežu dzelzceļu – tas ir kategorisku vecāku domāšanas veids. Bērniem jācenšas pārkārtot vecāku vecmodīgās sliedes uz mūsdienīgām. To vislabāk veikt, sākot ar piesardzīgām runām, pastāstot vecākiem, ka bērniem ir citi plāni. Panākumi nāks lēni. Tas nav tas pats, kas uzkliegt un sagaidīt tūlītēju reakciju. Atkliegt pretī iemāca dzīve, mierīga komunikācija visbiežāk ir jāmācās no nulles. Rezultāts jāpanāk soli pa solim, līdz vecāki sāks ieklausīties bērna vēlmēs. PieredzeDēla mammai nepatīk vedeklaJau no paša sākuma man nepatika jaunākā dēla draudzene. Viņam bija 19 gadu, kad viņš atveda uz mājām meiteni, lai iepazīstinātu ar mums – tēvu un māti. Meitene bija divus gadus jaunāka par dēlu, abi vēl mācījās. Pavisam drīz abi sāka dzīvot kopā mūsu mājās, jo tā viņiem bija ērtāk. Pēc pusotra gada pieteicās bērns, un mans dēls pameta skolu, lai varētu nopelnīt ģimenei iztiku. To joprojām vedeklai nevaru piedot. Jau sākumā pamanīju, ka dēla draudzene ir ļoti slinka – nenomazgā aiz sevis traukus, saliek tos izlietnē. Nevīžo veļu izmazgāt, kura nav jāmazgā ar rokām, bet ar veļasmašīnu. Kad dēls gāja uz rīta maiņu pulksten piecos no rīta, nevīžoja viņam ēdienu līdzi iedot. Arvien prasīja vairāk un vairāk naudas, kaut gan viss dēla nopelnītais palika pašiem. Par komunālajiem maksājumiem viņiem nevajadzēja rūpēties. Kā lai patīk tāda vedekla, kura apceļ manu dēlu un kurn vienā kurnēšanā? Te viņai šis nav labi, te tas. Kad mazais piedzima, kļuva pavisam slikti, jo tieši tajā laikā dēlam samazināja algu. Man šķita, ka mans dēls vedeklai vajadzīgs tikai naudas maka dēļ. Nav tā, ka jaucos bērnu dzīvēs un saku, kas viņiem jādara. Bet ir lietas, kurās man ir lielāka pieredze, bet viņiem tās vispār nav. Esmu izaudzinājusi četrus bērnus un zinu, kā jāaprūpē zīdaiņi. Es labāk zinu, kā jāvanno mazi bērni, kas viņiem patīk un kas ne. Tikko no slimnīcas atvestu mazulīti vedekla mājās turēja bez cepurītes. Es to arvien uzliku. Ar vedeklu nestrīdējos, dažreiz ieteicu, dažreiz vienkārši darīju pēc sava prāta. Viņa man pretī nekad nestrīdējās. Dēla kopdzīve beidzās ar šķiršanos no sievas. Tad gan es dabūju zināt, ko vedekla domā par mani – es neko neļaujot viņai pašai izlemt, es nosakot, kad mazulim jāiet gulēt, kas jāvelk mugurā. Ja viņi dzīvotu savā mājā, tad varētu darīt, kā vēlas. Reiz jaunie gribēja vakarā iet pie draugiem izklaidēties un mazo ziemas laikā ņemt līdzi. Zināju, ka ciemos būs auksti un mazais var saaukstēties. Tā arī pateicu – lai nedomā bērnu vazāt apkārt. Pēc visa notikušā spriežu, ka vislabākais variants ir katrai ģimenei dzīvot savā mājā. Jaunajiem atsevišķi no vecākiem. Pretējā gadījumā no konfliktiem neizbēgt, jo man patīk, ja manā mājā dzīvo pēc maniem noteikumiem.SARMĪTE, 60 GADU
