Nacionālā teātra aktrise Baiba Indriksone Jelgavā noslēdz savu jubilejas gadu.
Nebēdnīgo «Vella kalpu» krogusmeitu Lēni, nosvērto Martu no «Zvejnieka dēla», «Limuzīna Jāņu nakts krāsā» neaizmirstamo Olitu un Lāsmiņas balss īpašnieci, kā arī neskaitāmu Nacionālā teātra izrāžu lomu tēlotāju allaž dzīvespriecīgo Baibu Indriksoni satieku vēl pērnajā. Tā sagadījies, ka cienījamā aktrise tieši Jelgavā simboliski noslēdz savu jubilejas gadu, uzrunājot muzikāli literārā klubiņa «Lai top!» viesus. «Ja aicina, jābrauc!» viņa teic apņēmības pilna sniegt piesātinātu emociju lādiņu sanākušajiem. Ja todien nebūtu stipri pieputeņots, B.Indriksone būtu arī pati sēdusies pie stūres. Tā viņai neesot liela lieta – vēl nesen vienā braucienā pievārēti savi simts kilometri, smej aktrise. Taču spēku stūrēšana gan prasot lielu. Tāpēc šoreiz viņa padevīgi ļaujas būt pievesta pie paša teātra tēva Ādolfa Alunāna memoriālās mājas durvīm. – Kādas atmiņas jums saistās ar Jelgavu? Vai bieži te nācies būt? Salīdzinoši nesen Jelgavā kā vecmāmiņa vadīju «Dzintariņa» koncertu. Lielajā Eliasa muzejā esmu bijusi un vēl šur tur. Savulaik mums bija daudz izrāžu, tad jau bijām te bieži. Atceros – piecdesmito gadu sākumā spēlējām izrādi vēl vecajā kultūras namā. Man ļoti sāpēja zobs. Tumsā kāpu pāri drupām, lai tiktu uz aptieku pēc zālēm. Žēl, ka vecā Jelgava tika nopostīta. Kā bērns atceros to kā simpātisku, romantisku pilsētu. Neteiksim, ka esmu pa pusei jelgavniece, bet mana vectēva mājas ir Apšupē. Tā ka savas bērnības vasaras esmu pavadījusi Džūkstes pusē. Redzējusi arī, kā Jelgava deg. Tajā brīdī dārzā lasīju jāņogas. Toreiz bija putekļains ceļš. Acīmredzot lietus nebija ilgi lijis – ogas bija ļoti noputējušas, un varēja ļoti tālu redzēt.Ir jau patīkama tagad tā Lielā iela. Plata kā Maskavā. Taču tas labā nozīmē provinciālisms, ka viss ir kopā vienā čupiņā, gan ir pazudis. Četrkantainās kastītes, kā jau visur, ir ļoti bezpersoniskas. Toreiz katrs savu māju tomēr citādu taisīja. Patlaban cilvēkiem arī ļoti svarīgs komforts. Mājās pa krānu tek silts ūdens un pašam nekas nav jāgādā.- Savu 80. dzimšanas dienu pērn februārī svinējāt Nacionālajā teātrī kolēģu lokā, kā arī Eduarda Smiļģa muzejā rīkojāt radošu pēcpusdienu «Mana bagātība ir mans mūžs», kur runājāt Selmas Lāgerlefas «Kristus leģendas» un citus sev tuvu autoru darbus. Kā vēl pavadījāt jubilejas gadu? Neteiksim, ka teātrī biju ļoti aizņemta, bet vasarā gadījās tā jocīgā filma «Džimlai Rūdi Rallallā» (Māra Putniņa pilnmetrāžas spēlfilma, traģikomēdija, kurā tiek izspēlēta pensionāru dzīve – viņu atstumtība un vienlaikus vēlme būt sabiedrībai noderīgiem – red.). Filmēšanas laiku pavadīju Ādažos karavīra formā ar plinti plecā. Bija jau briesmīgi smagi, bet spēka pietika. Ēdām karavīru ēdienus. Pēc tā viena grūtā mēneša uztaisīju analīzes, un dakteri bija pārsteigti, ka visi cukuri un holesterīni kārtībā. Noslēpums laikam bija iekš tās darbošanās. No tā, ka esi kādam vajadzīgs, no svaigā gaisa, sevis nežēlošanas un visa darīšanas kopā ar pārējiem. Mēs bijām ļoti forša kompānija. Savā starpā pazīstami. Viena vecuma. Mums bija daudz atmiņu, ko stāstīt. Tas bija jauki. Rudens pagāja it kā mierīgi, bet vienmēr jau kaut kas notiek. Esmu pamanījusi – kad ir sajūta, ka nevienam neesi vajadzīgs, uzreiz kāds zvana, kaut kur jāiet, kaut kas jādara, jāmācās. Es to joprojām labprāt uzņemos. Domāju – kamēr vēl kustos, ir jāiet. Mūsu teātrī esmu viena no vecākajām. Tur manu acu priekšā pagājuši vairāk nekā 60 gadu – tik ļoti daudz ko zinu, tik daudz esmu redzējusi. – Vai teātrī kaut kas arī zudis, par ko žēl un ko tomēr nevajadzēja pazaudēt?Jā! Kā lai saka – varbūt arī kāda paaudze vainīga, ka mēs neesam mācējuši nākamos aktierus ievadīt tradīcijās. Tas ir raksturīgi, ka jaunieši, kaut gan mācās teātra vēsturi, ne visai orientējas tajā, kas ir bijis. Taču jaunie aktieri ir ļoti talantīgi. Ir cits repertuārs, citi izteiksmes līdzekļi. Vienīgais, ko mēs, vecie, pamanām, un tur ir arī mūsu vaina, – jaunie slikti runā. Viņus nevar sadzirdēt. Sasien domu tādā kā kunkulītī, un nesaproti, kas bija galvenais, kam vajadzēja pievērst uzmanību. Mūsu laikā mācīja runāt klusi, bet dzirdēt varēja tālu, tālu. Patlaban tie vārdiņi bišķi nokrīt. Amtmanim-Briedītim bija tāds teiciens – «Nenolaid biksītes!». Vārdus nedrīkst kaut kur nosviest. Tie jāsūta tālāk.- Vai jums ir pieņemami šie modernie izteiksmes līdzekļi un jaunās tehnoloģijas teātrī?Laikmets to prasa. Ārzemju filmās arī tagad viss notiek ārkārtīgā tempā, notikumi ir spraigi. Kaut kas lēni plūstošs cilvēkus varbūt pat garlaikotu. Kaut gan ir publika, piemēram, Jaunajā teātrī, kas gatava maksāt lielu naudu, lai tiktu iekšā un varētu baudīt to radīšanas procesu, kas, atveroties priekškaram, katrreiz notiek uz skatuves.- Atskatoties uz jūsu daudzajām teātra un kino lomām – esat spēlējusi gan vienkāršas meitenes, gan dažādas kundzes, gan mātes. Kuras no tām jums ir tuvākas?Katram laikam savs. Kad mācījos Teātra fakultātē, par mani runāja, ka būšu īsta Blaumaņa, Raiņa, kā saka, naivo lomu spēlētāja – Baibiņa, Maija. Taču tā visa repertuārā nebija, tāpēc šīs lomas aizgāja man garām. Vienīgi Raiņa Dinu («Jāzeps un viņa brāļi» – red.) un Blaumaņa Aucīti («Skroderdienas Silmačos» – red.) esmu nospēlējusi. Bija padomju lugas, bet tur – ņinas, veročkas un kalponītes. Tām parasti bēdīgi likteņi, tāpēc bija jābirdina daudz asariņu. Tad nāca cits laiks, un deva spēlēt dažādas skaistules. Bija tāda Zinočka, kuras lomā bija jāsmēķē. Man vīrs (kinorežisors un scenārists Aleksandrs Leimanis – red.) noskatās un saka: «Da, igraeš ti horošo, no kuriš otvratitelno»! (spēlē tu labi, bet smēķē pretīgi! (krievu val.).) Taču prieks, ka savās lomās neesmu bijusi vulgāra vai nepatīkama. Sevī tomēr cenšos kultivēt atsaucību un sirsnību. Arī negatīvajās lomās. Man šķiet, ka publika mīl manu Olitu, kaut pēc būtības viņa taču ir draņķe. Domāju, esmu šim tēlam devusi simpātisku šarmu. To, ka viņa cīnās par savu ģimeni, nevis ir tikai briesmīgi mantkārīga. Tā ir ļoti cilvēciska loma. Tad nāca mātes. Lielākā mātes loma bija manos 75 gados. Tas bija liktenis – izlasīju anotāciju, ka iznākusi Bernda Šrēdera grāmata «Māte un dēls». Nopirku, izlasīju un uzreiz sapratu, ka gribu viņu nospēlēt. Tas bija romāns, kas gandrīz rakstīts dialogā. Uztaisīju scenāriju, bet režisors Mihails Kublinskis iestudēja izrādi. Katru dienu strādājot, viena mēneša laikā dabūjām to gatavu. Toreiz man bija lielas problēmas ar kājām. Gāju ar spieķi. Nevarēju ilgi nostāvēt. Taču lugā Māte, lai pāraudzinātu savu dēlu, sagaida viņu ratiņkrēslā. Piecēlos vien pašā izrādes noslēgumā. Tāpēc varēju pusotru stundu mierīgi nospēlēt.- Ar ko vēl piepildāt savu ikdienu?Vai, man ir brīnišķīgi mazbērni. Sevišķi mana Elza (baleta soliste Elza Leimane-Martinova – red.). Dzīvoju līdzi viņas dzīvei. Palīdzu, kur vien varu. Turklāt mums ir mazs sunītis. Klintītei (aktrise Anta Klints – red.) savulaik bija Miķelītis. Tas iegājis vēsturē, ka viņa man vienmēr atgādināja: «Baibiņ, apģērb Miķelīti!» Mēs no teātra kopā mājās braucām. Tagad mums ir tāds pats Piksis. Vedot laukā, vienmēr uzvelku viņam mētelīti. Piksis visu laiku jāuzmana, vai nav kaut kur ielīdis, lai, Dieva dēļ, nekas ar viņu nenotiek. Viņš man liek kustēties. Dzirdēta leģenda, ka kaija reiz tādu mazu divarpus kilogramu smagu sunīti aiznesusi. Mums arī tāda kokā tup, un man ir šausmīgi bail, ka nepaķer Piksīti. Tāpēc skrienu viņam pakaļ. Piksis prot izteikt savas vēlmes. No rīta ceļ augšā, skrāpē. Katrā ziņā visus mūs dara ļoti omulīgus. Vēl ir lielais suns laukā. Īsts miera mika, ļoti labs sargsuns, bet šausmīgi necieš svešus vīriešus. Ak Dievs Tēvs! Katru piektdienu no Auces ved mums ūdeni, un katru piektdienu suns jāiespundē istabā. Citādi viņš to vīru apēdīs.- Parasti jūs raksturo kā dzīvespriecīgu, enerģijas un optimisma pilnu cilvēku, kas dzirkstī arī lomās. Šīs īpašības ir jūsu raksturā vai arī īpaši jāizkopj un jāmēģina noturēt? Ko darīt ar kreņķiem?Ir lietas, ko tikai ar gadiem saproti, ka nav tavā varā mainīt. Tās ir jāpieņem. Turklāt man, kā jau aktrisei, piemīt diezgan liela akurātība. Dzīvojot šos garos gadus, pienākuma apziņa man noteikti ir palīdzējusi. Lai cik grūti, ir jāizdara! Tas arī dod enerģiju un spēku. Diez ko nečīkstu. Pozitīvu skatu uz dzīvi palīdz noturēt arī tas, ka man apkārt ir jauki cilvēki, uz kuriem varu paļauties. Zinu, ka jebkurā brīdī viņi man palīdzēs. Man ar viņiem ir interesanti. Nejūtos veca grabažiņa un kaktiņā sēdētāja.- Visa jūsu ģimene ir ļoti radoša. Dēls Aivars Leimanis – Nacionālās operas baleta mākslinieciskais vadītājs, mazmeita Elza Leimane-Martinova – baleta soliste. Vai, nemitīgi dodot publikai, paliek arī pašiem sev?Mēs laikam mīlam cits citu un ļoti sekojam, kas ar katra dzīvi notiek. Šī rūpība citam pret citu ir ļoti svarīga. Vairākas reizes dienā sazvanāmies un gaidām mājās. – Ko jūs novēlētu «Zemgales Ziņu» lasītājiem jaunajā gadā?Mēģināt atsijāt sliktās domas un pēc iespējas domāt tikai gaišās. Ir ļoti daudz dzejoļu par baltumu, ka baltiem cilvēkiem jādomā baltas domas. Kad cilvēks nonācis bezizejā, protams, viņam ir grūti. Taču tumšais ķeras pie tumšā klāt. Ja redzi cerības stariņu, bieži vien nez ko kurienes nāk palīdzība, un tu izķepurojies. Nolaižot rokas, iet dibenā! Nozīmīgākās Baibas Indriksones teātra lomasMarija Antonovna (N.Gogoļa «Revidents», 1952)Aņa (A.Čehova «Ķiršu dārzs», 1953)Līziņa (R.Blaumaņa «Indrāni», 1954)Dina (Raiņa «Jāzeps un viņa brāļi», 1956)Lučia (E. de Filipo «Tilumēna Marturāno», 1958)Līziņa (J.Zeibolta «Dullais barons Bunduls», 1959)Felicita (P.Pētersona «Balto torņu ēnā», 1959)Ņina (V.Panova «Atvadas baltajām naktīm», 1961)Oļa (K.Simonova «Tā arī būs», 1963)Auce (R.Blaumaņa «Skroderdienas Silmačos», 1965)Fanija (M.Paņola «Mariuss», 1966)Japiņa (H.Gulbja «Aijā, žūžū, bērns kā lācis», 1968)Marija (F.Molnāra «Lilioms», 1971)Māte (M.Fermo «Krīt klaudzot durvis», 1973)Betīna (E.Skarpeta «Skrandaiņi un augstmaņi», 1988)Ingus māte (L.Stumbres «Klusā daba ar cilvēkiem», 1982)Antonija (H.Gulbja «Alberts», 1983)Pamela (B.Dž.Patrika «Augstākais bauslis», 1988)Bergena kundze (A.Lindgrēnas «Pepija», 2002)Kociņa kundze (E.Vulfa «Sensācija», 2004)Māte (B.Šrēdera «Māte un dēls», 2007)Lomas kino«Vella kalpi vella dzirnavās» – Lēne«Zvejnieka dēls» – Marta«Uz jauno krastu» – Anna Paegle«Melnā vēža spīlēs» – Hercogiene«Limuzīns Jāņu nakts krāsā» – OlitaTV «Dzīvoklis» – ārste Mirdziņa
