Informācijas trūkums ir viens no galvenajiem klupšanas akmeņiem vecāku attiecībās ar skolu, uzskata Latvijas Vecāku kustības pārstāve Evisa Stankus.
«Mūsu mērķis ir palīdzēt realizēt atbildīgu un radošu vecāku iniciatīvas, kas veido pozitīvu, motivētu un veselu sabiedrību,» teikts biedrības «Latvijas Vecāku kustība», kurā aktīvi darbojas arī jelgavniece Evisa Stankus, interneta vietnē. Tie nav tikai vārdi. Dažu gadu darbības laikā organizācija paspējusi sarīkot diskusijas un seminārus, veikusi pētījumus, piemēram, par skolu pašpārvaldēm, iesaistījusies Izglītības un zinātnes ministrijas darba grupās, aktīvi paudusi savu viedokli jautājumā par bezmaksas izglītību un citām reformām. Lai pa posmiņam vien celtu sadarbības tiltu starp skolu, vecākiem un sabiedrību. – Kas jūs pamudināja iesaistīties Latvijas Vecāku kustībā?Sāku interesēties par izglītību, kad mani bērni devās bērnudārza gaitās. Izvēlējāmies tikko dibinātu privātu izglītības iestādi «Saules bērnu dārzs». Redzot, kādas idejas tiek īstenotas, likās, ka tur maniem bērniem viss būs labi. Tā arī ir. Esmu ļoti priecīga, ka meitas jau trešo gadu apmeklē šo bērnudārzu. Viņas iemācās sadarboties, tiek nodrošināta gan fiziskā, gan emocionālā attīstība, individuālā pieeja, saskarsme ar dabu. No otras puses, bērnudārzā izmanto arī jaunākās metodes. Šajā laikā sāku interesēties, kas notiek izglītības jomā Latvijā, un meklēt domubiedrus, kas vēlas nodrošināt saviem bērniem atbilstošu izglītību. Atradu gan bērnudārzā, gan citviet Latvijā, un ar domubiedriem no Jelgavas, Rīgas, Tukuma, Ventspils un Jaunpiebalgas nodibinājām biedrību «Latvijas Vecāku kustība». Faktiski tā sāka veidoties jau pirms aptuveni trim gadiem, bet šogad maijā būs divi gadi, kopš esam oficiāli reģistrējušies. Organizācija interesanta ar to, ka tajā darbojas ne tikai vecāki, bet arī pedagogi. Tā varam redzēt visu kopainu. – Šomēnes Jelgavā notika biedrības organizēta diskusija, lai noskaidrotu, vai vecākiem ir iespēja izvēlēties bērnam atbilstošu sākumskolu. Vai ir? Patlaban šis jautājums arī man ir ļoti aktuāls, jo rudenī vecākajai meitai jāsāk iet skolā. Manuprāt, ļoti pietrūkst informācijas, ko izglītības iestādes piedāvā. Jā, ir programmas. 30 bērnu klasē, bet es nezinu, kā tā tiek dalīta un kādas metodes izmantotas. Vajadzētu kopā ar bērnu izstaigāt visas skolas, lai redz, vai viņu tas apmierina. Problēma tā, ka mēs, vecāki, visu laiku sakām, ka mums vienkārši jāsadzīvo ar to, ko skolas piedāvā. Piemēram, biju vienā nelielā lauku skoliņā, jo piekrītu idejai, ka sākumskolā klasē jābūt nelielam bērnu skaitam. Taču skatos stundu sarakstu – četrdesmit minūtes latviešu valoda, četrdesmit matemātika. Jautāju, kāpēc tāds sadalījums un vai, piemēram, bērni nevarētu visu vienu dienu mācīties latviešu valodu, bet otru nodarboties ar mākslu. Man atbild, ka ne, jo to nosakot Ministru kabineta noteikumi. Tomēr zinu, ka skolām, veicot nepieciešamās formalitātes, to ir iespējams īstenot. Mēs neesam par to, lai ietu un celtu traci, ka viss ir slikti, bet, ja kaut kas neapmierina, būtu jāmeklē risinājums. Vajadzētu arī ļoti nopietni strādāt, lai vecāki saņemtu informāciju, kādas ir viņu iespējas. Rāmis, ko drīkst un ko ne.- Kustības mērķos minēta jaunu izglītības iestāžu veidošana. Vai tas nozīmē, ka ar pašreizējām nepietiek? Viens no mūsu mērķiem ir nevis dibināt jaunas skolas, bet vairāk – atbalstīt iniciatīvu veidot jaunu skolu. Tā kā mums ir biedri, kuriem ir šīs skolas, viņi var palīdzēt gūt iedvesmu un konsultēt, kā to izdarīt. Vislabākais modelis – sadarbojas pašvaldība, vecāki un pedagogi. Mūsuprāt, pašvaldības ieguldījums, piemēram, varētu būt tāds, ka tā piešķir ēku. Taču darbojamies arī, lai citās skolās strādātu šī komunikācija, iespēja vecākiem ienākt, būt informētiem, ko mēs varam, kādas inovatīvās metodes tiek izmantotas, ko īsti nosaka izglītības standarti. Piemēram, daudziem vecākiem nav skaidrs, kādām jābūt bērna prasmēm, sākot skolas gaitas. Aizvien vairāk būtu jārunā par konstruktīvām vecāku sapulcēm, kur iespējama viedokļu apmaiņa.- Šajā diskusijā izkristalizējās, ko sagaida vecāki. Piemēram, bērnu skaitam sākumskolas klasē nevajadzētu būt lielākam par 20, kā arī jānodrošina bērniem, vecākiem un pedagogiem emocionāli labvēlīga vide.To saka ne tikai vecāki, bet arī psihologi – jo klasē vairāk bērnu, jo labvēlīgāka augsne agresijai. Tajā pašā laikā varētu veidot vidi, kur sākumskola ir norobežota. Šajā ziņā skolas varētu panākt solīti pretī. Neder direktora un arī vecāka atbilde, ka viņa paša bērni te izauguši, izskoloti, vēlāk ieguvuši augstāko izglītību un ar viņiem viss ir kārtībā. Bet vai mēs esam tādi paši kā mūsu bērni? Pirmkārt tas prasa domāšanas maiņu. Vecāku kustībā bija pētījums par vecāku līdzdalību un kā to veicināt. Primārais, ko sapratām, – visu izšķir komunikācija. Svarīgi, lai abas puses viena otru sadzirdētu un skola ļautu ienākt vecākiem. Taču arī viņiem jāmācās savā starpā komunicēt, saprast kopīgās vērtības un izteikt konstruktīvus priekšlikumus. Tāpēc arī izveidojusies Latvijas Vecāku kustība. Citādi kaut kas pazib, uzplaiksna idejas, bet ir sajūta, ka esi viens, jo ir informācijas vakuums. Patlaban esam kopā arī ar citām vecāku organizācijām Vecāku forumā kā Izglītības un zinātnes ministrijas sadarbības partneri.- Vai sadarboties ar ministriju ir svarīgi?Jā! Pats lielākais ieguvums – mēs, vecāku organizācijas, esam nonākušas līdz sadarbībai. Ministra aicinājums parakstīt sadarbības memorandu lika mums ļoti mobilizēties. Līdz tam katra organizācija strādāja savā reģionā, savā darbības sfērā, bet īsti nesatikās. – Kā vērtējat ministra Roberta Ķīļa reformu idejas?Ir lietas, kas jau zināmas, un tādas, kas vēl tikai procesā. Pozitīvais, ka viņš vecākus uzskata par sociālajiem partneriem, kas automātiski nozīmē, ka tādiem viņiem jābūt arī attiecībās ar skolu. Tas ir svarīgi, ka tiek stimulēta politiskā nostāja, ka vecāki jāņem vērā. Jādomā, kā ar viņiem komunicēt un iesaistīt. Priecē arī, ka reformu darba grupās sanāk cilvēki un tiek uzklausīti viņu viedokļi. Es gan nevēlos fokusēties, ka esam izglītības pasūtītāji. Tas vecākus nostādītu virs skolas. Drīzāk gribētu, ka esam sadarbības partneri. Nākam kopā un domājam, kā sakārtot vidi, saprotam, kādas metodes tiek izmantotas. Piemēram, lai skola man pasaka, kā palīdzēt bērnam pildīt mājas darbus. Nav runa, ka mēs iejaucamies metodēs, kā strādā pedagogs. Taču citreiz varbūt ir vērts ieklausīties vecākos. Protams, viss atkarīgs no iesaistīto pušu vēlmes sadarboties. Jāsaka gan, ka tagadējā sistēma un ar pašreizējo atalgojumu ir ļoti grūti atrast sevī motivāciju būt sirds pedagogam, nākt ar prieku, atdot sevi visu. Tāpēc jāveido dažādi progresīvo pedagogu motivēšanas pasākumi.Atbalstu arī principu, ka nauda seko skolēnam. Taču šajā konkurences procesā galvenais, ka nepazūd bērns. Piedāvājumam jābūt dažādotam. Piemēram, ja vēlos, lai mans bērns ietu skolā, kur tiek īstenotas atšķirīgas metodes un klasē ir 20 bērnu, tādējādi panākot individuālu pieeju, Jelgavā man tas netiek piedāvāts.- Viens no pirmajiem lielajiem kopdarbiem bija definēt, kas ir bezmaksas izglītība. Bezmaksas izglītības definēšanā liels ieguldījums bija ministrijas izveidotajai finanšu darba grupai, kurā darbojās arī biedrības valdes loceklis Reinis Ziļevs. Taču šis definējums vēl nav pieņemts. Tas ir politikas jautājums, bet jebkurā gadījumā jābūt skaidram, kas par ko maksā. No otras puses, es ļoti negribētu, lai bezmaksas izglītības termins tiktu izmantots pret to, lai veiktu kādas reformas. Patlaban es maksāju, lai maniem bērniem būtu izglītība, kāda viņiem ir vispiemērotākā. Ja vecākiem ir šī iespēja, nedrīkstētu to nogriezt, aizbildinoties, ka mums taču ir bezmaksas izglītība, tāpēc pašvaldībā šāda pakalpojuma nebūs. Pieredze, ka vecāki izveido fondu un maksā stipendijas skolotājiem, manuprāt, arī ir risinājums. Ja cilvēks ir gatavs to darīt, tāda iespēja jādod.- Cik aktīvi vispār ir Latvijas vecāki?Mēs, latvieši, parasti aktivizējamies, kad rodas akūtas problēmas. Var arī saprast. Šajā ekonomiski sarežģītajā situācijā daudziem primārais ir pabarot ģimeni, un viņiem nav laika aiziet uz skolu. Nav jau arī tā, ka visiem būtu aktīvi jāsāk «veidot» skolas. Pašam jāizvērtē, cik daudz varu ieguldīt, ko esmu gatavs izdarīt, lai palīdzētu. Varbūt varu atvest uz skolu kartupeļu maisu vai darboties skolas pašpārvaldē. Izvēloties savam bērnam skolu, būtu jāuzņemas atbildība un jābūt lietas kursā, kas tur notiek. Jānāk klajā ar iniciatīvām, jādefinē, ko mēs kā vecāki gribam, un tad ejam runāt, kā to varam atrisināt. Atrodot domubiedrus, tevi vairs nav tik vienkārši apklusināt. No otras puses, ja esmu vienīgā, kam kaut kas skolā nepatīk, varbūt man tur nav vieta. Nevaru uzspiest savu gribu. Tomēr patlaban Jelgavā un valstī kopumā vērojama pozitīva tendence.
