Dažādas valsts mēroga balsošanas iedzīvotājos allaž izraisījušas vismaz īslaicīgu pacilājumu un svētku izjūtu, kad, sapņainu ilūziju pārņemtiem stāvot pie urnas ar biļetenu rokā, vismaz iztēlē tiek ļauts iztēloties sevi viedu vēstures rakstnieku lomā.
Dažādas valsts mēroga balsošanas iedzīvotājos allaž izraisījušas vismaz īslaicīgu pacilājumu un svētku izjūtu, kad, sapņainu ilūziju pārņemtiem stāvot pie urnas ar biļetenu rokā, vismaz iztēlē tiek ļauts iztēloties sevi viedu vēstures rakstnieku lomā. Patriotisku izjūtu pārpilnajām sirdīm straujāk liek pukstēt diženie ikčetrgades notikumi – vēlēšanas, kurās lemj potenciālo tautas priekšstāvju likteņus pašvaldībās un parlamentā.
Laiku pa laikam gaisu mēdz satricināt arī pa kādam referendumam, kad tautai tiek dota tā īpašā iespēja paust savu strikto nostāju kādā valstij svarīgā jautājumā. Ārpuskārtas urnu svētkiem varam gatavoties arī šogad – valdība lēmusi, ka jaukajā atvasaras un lapkriša mēnesī septembrī tautai būs iespēja referendumā demonstrēt savu attieksmi pret Eiropas Savienību (ES), precīzāk – Latvijas dalību tajā.
Gatavojoties dižajam notikumam, ārlietu un citas ieinteresētas struktūras jau vairāku gadu garumā rīkojušas informatīvas konferences, tiražējušas krāšņus bukletus, pasūtījušas socioloģiskās aptaujas un dibinājušas birojus, kustības un nevalstiskās organizācijas, ar rūdītu priekšvēlēšanu oratoru virtuozitāti uzsverot Latvijas nepieciešamību pēc dalības ES, kas teju aizstāšot gaisu un ūdeni.
Tagad, kad referendums atlicis vien rokas stiepiena attālumā, lielā notikuma organizatoriem kā dadzis acī joprojām ir sociologu publicēto aptauju rezultātu sadaļa, kur atspoguļots to respondentu īpatsvars, kuriem sava viedokļa noformulēšanai jautājumā par vai pret ES trūkst informācijas.
Šajā situācijā dažkārt tiek vainotas it kā vāji darbojošās ES propagandējošās organizācijas. Savukārt masu saziņas līdzekļos – gan drukātajos, gan elektroniskajos – pieejamā informācija liecina drīzāk par pašu iedzīvotāju kūtrumu un neapzinātu nevēlēšanos šo informāciju «uzņemt». Nebūt informētam par ES tagad, šķiet, iespējams, dzīvojot mucā vai tamlīdzīgā izolācijā, piemēram, tālu prom no līdzcilvēkiem savā minivalstībā bez radio, TV un jebkādas citādas saiknes ar ārpasauli. Tātad daļa pilsoņu gaida, kad minētā informācija tiks pienesta uz paplātes un ar zelta karoti ielieta mutē?
Pēc būtības jau nav svarīgi, vai zināma iedzīvotāju daļa vēlas vai nevēlas vispār ko zināt par ES un Latvijas dalību tajā. Būtiskāk ir, ka septembrī tādas vienkāršas «nezināšanas» vai pat muļķības dēļ varam piedzīvot kārtējo, taču nebūt ne patīkamo pārsteigumu, kā tas nereti notiek Saeimas vēlēšanās (piemēram, diezin vai kāds gaidīja, ka ekskomunistu domubiedri iegūs ceturto daļu vietu parlamentā). Turklāt nostāju referendumā būs ietekmējis nevis attiecīgā vēlētāja viedoklis (jo tāda vispār nav), bet «mirkļa vājums» – bezierunu pakļāvība uzmācīgākajai no propagandas lavīnām, beigās tā arī īsti nesaprotot, kādēļ uz biļetena ar krustiņu atzīmēts «par» vai kāpēc daudzsološāks licies tieši «pret».
Šķiet, ka manipulācijas ar sabiedrisko domu gaidāmas itin aktīvas. Īpaši no tiem indivīdiem, kas jau gandrīz veselu desmitgadi nebeidz cerēt, ka reiz viņiem būs tas gods un tā laime sildīt kādu no tik kārotajiem Eiroparlamenta krēsliem.
Atliek vien cerēt, ka pēc referenduma nevajadzēs konstatēt kārtējo uzkāpšanu jau kuro gadu tajā pašā ierastajā taciņā nomestajam grābeklim. Jo zilums uz pieres var izrādīties gana nedzīstošs un vēl ilgi jautāt liekošs – kāpēc tā? Atbilde būs tikpat vienkārša, cik nežēlīga – tāpēc, ka tu, grābekļa ķertais, nedomāji, tāpēc arī neapjēdzi, ko dari.
