Aiz muguras nāca divas jaunas sievietes. Viena no viņām ar nicinājumu stāstīja: «Un tad es viņam teicu – šis nu nav komplimentiem piemērotākais brīdis!».
Aiz muguras nāca divas jaunas sievietes. Viena no viņām ar nicinājumu stāstīja: «Un tad es viņam teicu – šis nu nav komplimentiem piemērotākais brīdis!»
Nodomāju – mīļā pasaulīt! – vai tad vispār ir kāds brīdis, kurš būtu nepiemērots, lai izteiktu komplimentu sievietei. Bet frāzes intonācija liecināja, ka «cieņas un goda aizskaršana» ar tādām vaļībām nav pieļaujama.
Dzirdēto vispārējās nopietnības atmosfērā būtu piemirsusi, bet pēkšņi – televīzijas seriāls «Saldā indes garša»! Te nu nekas neiet kopā: seriāls un – latviešu, indes garša un – salda! Tiešā nozīmē (tfū, tfū, tfū!) to baudījis retais, bet, iestudējuma vērtējumu klausoties, šķiet, ka arī pārnestajā nozīmē – retais: vienkārši bijuši pietiekami prātīgi, lai nepareizo trauku nepaķertu. Kā lai atzīstas, ka tas nolikts pārāk augstā plauktā?
Tā nu seriāls – par neatļautu mīlestību,pārkāpjot ētikas normas un apejot darba tikumu – mūsu jūtas aizskāra veselus septiņus vakarus. Nākamās dienas kritizētāji gan seriāla laikā pie televizora sēdēja kā pielipuši. Saprotams, viņi gaidīja, ka rādīs, cik grūti sūri savu zemi ieguvušais latvietis strādā no rīta līdz vakaram. Ja nu vispār kāds to nezināja, tad varētu atsaukt atmiņā citus TV gabalus, piemēram, «Aktrise Ragārēs» vai «Vienas vasaras zieds». Tur lauku darba process rādīts rūpīgāk un blēdīgie mīlētāji (viņi tur atkal ir, pie tam galvenajās lomās) tēloti pilnīgi bez ironijas.
Tā jau ir, katra prātīga sieva par Krasta Ainu pasmiesies. Tad jau grēcīgā Manga pret savējiem ir krietni gādīgāka. Taču, ja televizoru gribas tā nopietni paskatīties, tad vajadzētu ierosināt ekranizēt A.Dziļuma «Saplēsto krūzi». Varbūt, ka tur režisori akcentus saliks uz Nates smago dzīvi, kurā viņa viena (vīrs vēl trakāk klenderē apkārt) neiedomājami pašaizliedzīgi izvelk saimniecību, strādādama pāri spēkiem un atteikdama mīlestību (kā pašai vēlāk žēl).
«Dienas» vēstuļu slejā kāda skolotāja pat atvainojas saviem bijušajiem skolniekiem (nez kādēļ tikai puišiem, visi kopā taču ir skolēni?), kuriem «mācījusi, ka Jānis Jaunsudrabiņš ir viens no latviešu romantiskākajiem rakstniekiem», jo TV versijā palikuši tikai darbojošos personu vārdi.
Katram ir tiesības uz savu mākslinieka darba vērtējumu. Vienīgi labi būtu atcerēties, ka Jaunsudrabiņš pats piedāvājis vēl vienu, šķiet, būtiskāko, «nesaderību»: jaunsaimnieks un – velns. Bet velns, kā zināms, dzīvē sevi parāda tikai un vienīgi cilvēku tikumos.
