Latvijā sabiedrības veselības stratēģijā īpaša vieta atvēlēta videi. Tas, kādu ūdeni lietojam ikdienā, ir būtiski ne vien, lai drēbes būtu tīras, bet arī lai veselība laba.
Latvijā sabiedrības veselības stratēģijā īpaša vieta atvēlēta videi. Tas, kādu ūdeni lietojam ikdienā, ir būtiski ne vien, lai drēbes būtu tīras, bet arī lai veselība laba.
Sabiedrības veselības aģentūras Jelgavas filiāles vadītājs Juris Volostņikovs uzskata, ka ūdens kvalitāte ir cilvēka veselību ietekmējoša kategorija. Kāds būs ūdens sastāvs – no tā zināmā mērā atkarīga arī mūsu veselība.
Galvenais Latvijas ūdensapgādes avots ir artēziskie pazemes ūdeņi un gruntsūdeņi. Tikai četras pilsētas – Rīga, Daugavpils, Ventspils un Olaine – izmanto virszemes ūdeņus. Jelgavas un rajona iedzīvotāji centralizētajā ūdensapgādes sistēmā saņem artēzisko pazemes ūdeni.
J.Volostņikovs stāsta, ka galvenie pazemes un gruntsūdeņu piesārņotāji ir sadzīves un rūpniecības atkritumu izgāztuves. Artēziskie ūdeņi, jo īpaši gruntsūdeņi, Latvijas lielākajā daļā ir visai neaizsargāti.
Dzeramā ūdens kvalitātes kontrole jāveic ūdensvada īpašniekam, bet laboratorija ir tikai Jelgavas pilsētas SIA «Jelgavas ūdens».
J.Volostņikovs skaidro, ka, izmeklējot ūdens avotus Jelgavā un rajonā, konstatēts, ka bakterioloģiskie rādītāji ir nemainīgi: apmēram trīs procenti paraugu neatbilst normām. Tomēr vērojama tendence, ka ūdens pazemes ūdenskrātuvēs ir mazāk piesārņots nekā tīklā, tātad ūdens tiek piesārņots ūdensvados. Mazākās apdzīvotās vietās piesārņojums ir divreiz augstāks nekā pilsētā. Ķīmiskajā piesārņojumā dominē paaugstinātais dzelzs saturs.
Ūdens kvalitāte Jelgavā 40 – 80 procentos gadījumu, rajonā pat 60 – 100 procentos gadījumu pēc garšas, krāsas, duļķainības un ķīmiskajiem rādītājiem neatbilst LR MK noteikumiem «Dzeramā ūdens obligātās nekaitīguma prasības». Tās ir saistītas ar palielinātu kopējo cietību un dzelzs saturu. Pēdējos trīs gadus Jelgavā pēc mikrobioloģiskajiem rādītājiem neatbilstoša ūdens kvalitāte nav konstatēta, bet rajonā neatbilstošo ūdens paraugu skaits samazinājies trīs reizes.
Apmēram puse lauku iedzīvotāju dzeršanai izmanto ūdeni no grodu akām, apdzīvotajās vietās – no tā saucamajām koplietošanas akām. Pilsētā un rajonā grodu akas izmanto vairāk nekā 14 000 iedzīvotāju.
Pasaules Veselības organizācija (PVO) 1993. gadā izdeva otro «Dzeramā ūdens kvalitātes vadlīniju» izdevumu. Par galveno fekālās piesārņotības indikatoru atzīta zarnu nūjiņas klātbūtne.
Dabiskais nitrātu saturs virszemes un gruntsūdeņos nemēdz pārsniegt dažus miligramus litrā. Paaugstināta koncentrācija saistīta ar nepārdomātu lauksaimniecisko ķīmikāliju lietošanu. Īpaši nevēlams ir paaugstināts nitrātu saturs zīdaiņu uzturā, jo tas izraisa zīdaiņu anēmiju.
Attiecībā uz dzelzs saturu PVO nesniedz ieteikumus. Daži pētījumi liecina, ka ļoti augsta koncentrācija (līdz 10 mg/l) var izraisīt alerģiju. Lai mazinātu veļas baltumu, pietiek ar apmēram 0,3 mg/l. Zemāka koncentrācija parasti pat nebojā ūdens garšu, bet piešķir dzeltenīgu krāsu ūdenim un regulāri lietotiem traukiem.
Ķīmiski dezinfektanti ūdensvadā parasti rada blakusproduktus, kas var būt bīstami. Hlorēšanas blakusproduktu nesenā izpēte liek domāt, ka tie paaugstina saslimstību ar žultspūšļa un zarnu vēzi. No otras puses, risks ir nenozīmīgs salīdzinājumā ar infekciju kaitējumu, tāpēc upurēt dezinfekcijas efektivitāti, lai neradītu šos blakusproduktus, nav pieļaujams. Nepietiekams fluora daudzums organismā veicina zobu kariesu.
Slikts ūdensvada un kanalizācijas cauruļu stāvoklis rada draudus, ka kanalizācijas ūdeņi var iekļūt ūdensvadā, ienesot vīrushepatīta A ierosinātāju. Pašvaldības, atslēdzot dzeramo ūdeni komunālajiem parādniekiem, stāvokli tikai pasliktina – arī attiecībā uz zarnu infekcijām. Lielākā daļa ūdensvadu nav aprīkoti ar pilnvērtīgām atdzelzošanas iekārtām, tāpēc ūdens paraugi ne vienmēr atbilst prasībām, tomēr vērā ņemamu datu par dzelzs ietekmi uz veselību Latvijā nav.
Visaptveroša zobu kariesa izplatības statistika vēl nav veikta, bet ir skaidrs, ka ar to slimo visi pieaugušie un lielākā daļa bērnu. Daļa vainas te varētu būt dzeramā ūdens zemajā fluora saturā.
J.Volostņikovs secina, ka artēziskajās ūdensgūtnēs ar paaugstinātu dzelzs saturu jāuzstāda mūsdienīgas atdzelzošanas sistēmas. Jelgavas rajonā dzeramā ūdens kvalitātes uzlabošanas ierīces ierīkotas Elejas, Glūdas Vilces un Līvbērzes pagastā, bet Cenu pagasta tīkli 2002. gadā pievienoti Jelgavas ūdensvadam. Nākotnē tiek plānota vēl septiņu piegulošu pagastu ūdensapgādes sistēmu pievienošana Jelgavai, vienlaicīgi pieslēdzot centralizētai ūdensapgādei arī pilsētas nomales dzīvojamās mājās.
