Kad Paula piedzima, neviens nevarēja iedomāties, ka viņa savos divos trijos un tā tālāk gados būs tik nedroša un kautrīga, jo jau dažu mēnešu vecumā varēja droši uzsmaidīt svešiniekam, viņas acis mirdzēja, bet rokas un kājas gāja pa gaisu. Tiesa gan, meitiņa nemitīgi prasījusi manu uzmanību. Bēbīšu vecumā viņu nācās daudz ņemt rokās, citādi gāja vaļā lielā brēka, bet paaugoties Paula mani visu laiku tvēra pie rokas, lai mēs kopā rotaļātos – liktu klučus, lasītu grāmatiņu vai ripinātu bumbu. Savukārt, gulēt ejot, neiztika bez rociņas turēšanas, kamēr meituks aizmieg.Godīgi sakot, biju no tā visa ļoti nogurusi, tāpēc nopriecājos, ka uz pusslodzi varēju atgriezties darbā. Tajā laikā Paulai bija pusotrs gads un viņu pieskatīja mana mamma – abas kopā devās rotaļāties uz parku, kur bija arī citi bērni, un bēbīšu skoliņu (kā līdz šim), tikai tagad blakus bija ome, nevis mamma. Šķiet, šajā laikā arī pirmo reizi ievērojām viņas lielo nedrošību. Paula viena negāja rotaļās vai pēc darbiņa un līda aiz manas vai omes muguras, ja kāds mēģināja viņu uzrunāt.Interesanti, ka tāda viņa bijusi tikai saskarsmē ar pieaugušajiem, jo bērnu pulciņā meitiņu vienmēr kāds ir «savācis» draudzēties. Iespējams, arī tāpēc meitai nebija problēmu trīs gadu vecumā sākt bērnudārza gaitas. Viņa nekad no rītiem nav raudājusi, bet audzinātājas vēl ilgi man prasīja, vai Paula vispār runā. Tas arī uzlika meitai savdabīgu klusētājas zīmogu, tādēļ viņai nekad nedeva vienai publiski skaitīt dzejoli. Laikam baidījās, ka nostāsies, klusēs un izgāzīsies…Paula drīz sāks skolas gaitas, tāpēc, ņemot vērā šo viņas personības īpatnību un pieaugušo attieksmi, jau laikus atradām viņai lauku skolu un runājām ar skolotāju. Sagatavošanas klasītē meita iejutās ļoti ātri, pedagogi viņu negrūsta, nebaksta un nepārmet, ka viņa kārtējo reizi nav spējusi pateikt skaļi: «Labdien!». Gluži otrādi – viņi iedrošina un priecājas par katru Paulas «kluso» sasniegumu, un var redzēt, ka meita atveras. Viņa ar solo gabaliņiem uzstājusies Ziemassvētku pasākumā, kā arī piedalās pašdarbības kolektīvā.Jāatzīst, bijuši brīži, kad šāda Paulas uzvedība mani ļoti kaitinājusi. Arī es esmu viņu kauninājusi un pat tā kā grūdusi vienu nezināmā situācijā, tomēr ātri sapratu – tam nav jēgas – Paula vēl vairāk noslēdzas, iekrampējas manā rokā, nodur galvu un spītīgi klusē. Vairs neuzklausu arī citu pieaugušo pārmetumus man kā mammai par meitas nepieklājīgo rīcību, ka tā taču nevar, kaut kas nav kārtībā utt. Esmu pārliecināta – ar laiku viss nokārtosies.
